Mehrans Karimi Naseri

Mehrans Karimi Naseri مهران کریمی ناصری Mehrans Karimi Naseri 2005. gadā Personīgā informācija Dzimis 1945. gadā Pehlevī dinastijas valsts, Masdžedsoleimana Miris 2022. gada 12. novembrī Šarla de Golla lidosta, Francija Pilsonība Irāna (līdz 1977. gadam) bezvalstnieks (no 1977. gada)

Mehrans Karimi Naseri (persiešu: مهران کریمی ناصری; dzimis 1945. gadā, miris 2022. gada 12. novembrī), bija irāniešu bēglis kurš, dažādu apstākļu spiests, dzīvoja Šarla de Golla lidostas 1. termināļa izlidošanas zālē no 1988. gada 26. augusta līdz 2006. gada jūlijam, kad tika hospitalizēts. Viņa autobiogrāfija The Terminal Man tika publicēta 2004. gadā. Naseri stāsts iedvesmoja vairāku filmu uzņemšanu, piemēram franču režisora Filipa Lorē 1993. gada filmu Lost in Transit un amerikāņu režisora Stīvena Spīlberga 2004. gada filmu Lidosta. Viņš atgriezās dzīvot lidostā 2022. gada septembrī un nomira no sirdslēkmes 2022. gada novembrī.

Vēsture

1977. gadā Naseri tika izraidīts no Irānas par piedalīšanos protestos pret šahu Mohammadu Rezā Pehlevī. Pēc tam Nasseri lūdza politisko patvērumu Eiropas valstīs, taču visi šie mēģinājumi bija nesekmīgi. 1981. gadā viņš beidzot saņēma politiskā bēgļa statusu Beļģijā, kas ļāva viņam iegūt uzturēšanās atļauju kādā no Eiropas valstīm.

Tā kā Naseri māte bija Lielbritānijas pilsone, 1986. gadā viņš nolēma pārcelties uz Glāzgovu. Pēc Beļģijas pamešanas 1988. gadā Mehrans Naseri devās uz Franciju, lai no turienes lidotu uz Londonu. Kādā Parīzes dzelzceļa stacijā viņam tika nozagts diplomāts ar dokumentiem, taču, neskatoties uz to, Naseri iekāpa lidmašīnā. Hītrovas lidostā, mēģinot iziet pasu kontroli, viņš tika nosūtīts atpakaļ uz Šarla de Golla lidostu Parīzē. Francijas varas iestādes nevarēja dot viņam atļauju atgriezties Francijā. Tā kā viņš ieradās legāli, viņu nevarēja piespiest pamest lidostu. Jaunu dokumentu izsniegšana Beļģijā būtu iespējama tikai tad, ja Mehrans Naseri personīgi ierastos valstī, taču tajā pašā laikā saskaņā ar Beļģijas likumiem bēglis, kurš atstāj valsti, kas viņam devusi pajumti, zaudē tiesības atgriezties. 1995. gadā Beļģijas iestādes piešķīra šādu atļauju, taču tikai ar nosacījumu, ka Mehrans Naseri dzīvos Beļģijā sociālo darbinieku uzraudzībā, kam viņš nepiekrita, jo vēlējās dzīvot Apvienotajā Karalistē.

Sākumā Parīzes lidostā viņš pārtika no tā, ko viņam deva pasažieri un lidostas darbinieki, pēc tam kļuva slavens žurnālistiem, kuri rakstīja par viņu rakstus un intervēja viņu. Vēl 1998. gadā viņa advokāts panāca, ka viņam atdeva pazaudētos dokumentus, taču Naseri atteicās pamest lidostu. Ilgā dzīves pieredze lidostā smagi traumēja viņa psihi, un pasauli ārpus lidostas termināļa viņš uztvēra kā bīstamu, neparedzamu un svešu.

Astoņpadsmit gadus ilgās uzturēšanās laikā Šarla de Golla lidostas terminālī viņš pavadīja laiku, lasot, rakstot dienasgrāmatu un studējot ekonomiku.

Naseri dzīve lidostas terminālī beidzās 2006.gada jūlijā, kad viņš tika ievietots slimnīcā aizdomu par tuberkulozi dēļ. Līdz 2007. gada janvāra beigām viņš pameta slimnīcu un, izmantojot naudu, ko saņēma, pārdodot tiesības izmantot savu dzīves stāstu filmai, apmetās viesnīcā netālu no lidostas. Kopš tā laika viņš nav parādījies sabiedrībā, bet 2022. gada rudenī atgriezās Šarla de Golla lidostā. Tiek uzskatīts, ka viņš bija izšķērdējis visu naudu un vairs nezināja, kur doties. Viņš nomira 2022. gada 12. novembrī lidostas 2F terminālī. Kad viņa ķermenis tika atrasts, pie viņa tika atrasti vairāki tūkstoši eiro.

Ārējās saites

• Le naufragé du terminal 1 Wayback Machine vietnē (arhivēta 17 October 2007), 26 July 2004, (franciski)
• IMDb profils (angliski)
• IMDb profils (angliski)
• IMDb profils (angliski) / 📷 full video YouTube