Merovingu dinastija

Merovingu dinastija ir franku ķēniņu dinastija, kas 5.-8. gadsimtā valdīja Francijas teritorijā. Nosaukums cēlies no tās dibinātāja, kādas nelielas, bet kareivīgas ģermāņu cilts vadoņa — Meroveha (Merovech) vārda. Taču ģermāņu cilšu apvienošanās un jaunu zemju iekarošanas sākums saistāms galvenokārt ar divu slavenu franku ķēniņu vārdiem — Hilderiks (Childeric) (miris 482. gadā) un Hlodvigs (Clovis) (466-511). Franku teritoriju paplašināšanu tās iekarojot, uzsāka Hilderiks. Viņš franku karaļvalstij pievienoja Romas provinci — Beļģiju (Belgica II). Savukārt Hlodvigs I to paplašināja pievienojot reģionu ap Parīzi, kā arī Alemaniju un Akvitāniju.

Hlodvigs I, lielā mērā savas sievas — Burgundijas princeses Klotildes ietekmēts, 496. gadā pieņēma katoļticību. Tādēļ viņš savā politikā baudīja arī baznīcas atbalstu. Hlodvigs I bija arī pirmais no franku ķēniņiem, kurš par savas valsts galvaspilsētu 508. gadā izvēlējās Parīzi. Līdz ar to Hlodvigs I izveidoja Eiropas monarhijas pirmos pamata elementus, tai skaitā laicīgās varas ciešu sasaisti ar baznīcu.

Hlodvigs I ieviesa arī būtiskus nākamo gadsimtu feodālās sistēmas elementus, saglabājot atsevišķus romiešu saimnieciskās politikas atribūtus. Tā, pamatā vēl turpināja pastāvēt Romas impērijas nodokļu sistēma, it īpaši tirdzniecības un muitas nodevas. Taču jau Hlodviga I laikā arvien svarīgāku nozīmi nekā nodokļi ieguva karaļa īpašumi, it sevišķi zeme, kuru izmantoja lai apbalvotu uzticamus karaļa atbalstītājus un līdzgaitniekus.

Merovingi valdīja franku valstī līdz pat 8. gadsimtam. Taču jau pēc Hlodviga I nāves atklājās pirmās nopietnās feodālās sistēmas problēmas, kas bija saistītas ar mantojuma lietām. Mirstot, Hlodvigs I franku valsti sadalīja starp četriem saviem dēliem. Ar to aizsākās gandrīz divus gadsimtus ilgs, gandrīz nepārtrauktas asiņainas cīņas periods starp dažādiem Merovingu dzimtas atzariem par varu, kad valsti te apvienoja, te no jauna sadalīta. Šo cīņu rezultātā ne tikai pakāpeniski izplēnēja franku varenība un karaļnama bagātības, ap 600. gadu tika sagrautas arī vērtīgākās romiešu laika valsts organizācijas atribūtu pēdējās paliekas — nodokļu sistēma, starptautiskā tirdzniecība, tika izpostītas pilsētas un to galvenais labklājības pamats — specializētas manufaktūras. Sabrukusi bija arī naudas sistēma — monētu kalšana un to apgrozības kontrole. Šajā laikā Eiropā samazinājās arī iedzīvotāju skaits, saruka lauksaimniecība.

Tikai veiksme, izdevīga ģeogrāfija un vēsturisko apstākļu sakritība šo nežēlīgo cīņu laikā frankus pasargāja no pakļaušanas citām tautām. Tā, goti un langobardi bija pārāk aizņemti cīņās ar savu ienaidnieku Bizantiju. Arī Britu salās daudzas sīkās valstis bija iegrimušas gandrīz nepārtrauktos savstarpējos karos un nekādā ziņā nevarēja radīt nopietnus draudus frankiem. Tikai 8. gadsimta vidū frankiem parādījās daudz nopietnāki pretinieki - normaņi (vikingi), avāri un arābi.