Militārie formējumi

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Militārie un paramilitārie formējumi ir legālas militarizētas vienības, kuras neietilpst regulārās armijas sastāvā.

Statuss[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apzīmējums "militārs" vai “militarizēts” nav juridisks termins, un to var vienādi attiecināt gan uz tautas zemessardzes vienībām, gan brīvprātīgo grupām, gan policijas vienībām, kuras piedalās bruņotā konfliktā. Starptautiskajās tiesībās militarizētus formējumus atzīst par kaujas vienībām. Tas nozīmē, ka šādai vienībai ir komandieris, kurš atbild par padoto rīcību, kaujiniekiem ir atšķirības zīmes, tie atklāti nēsā ieroci, ievēro kara likumus un paražas.

Ja militarizēta formējuma kaujinieki, ņemot līdzdalību starptautiskā bruņotā konfliktā, nonāk gūstā, uz tiem, tāpat kā uz visiem legāliem kombatantiem, attiecas Ženēvas Konvenciju noteikumi par karagūstekņiem: sagūstītājiem jāsargā tos no kara briesmām, jānodrošina nepieciešamo pārtiku un medicīnisko palīdzību, jāļauj kontaktēties ar ārpasauli, izmantojot Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejas (SSKK) starpniecību. Tāpat kā citus konflikta dalībniekus, tos nevar tiesāt tikai par līdzdalību karadarbībā, taču tos kā karagūstekņus var līdz konflikta beigām internēt un, tāpat kā citus kombatantus, saukt pie atbildības par to pastrādātajiem kara noziegumiem.

Kaut arī militarizēto formējumu funkcijas nav nelikumīgas, bieži vien valdības, atbalstot to veidošanos, par labāku uzskata kontolēt situāciju neoficiāli, paliekot ēnā. Bieži vien militarizētie formējumi kalpo kā aizsegs valdībām, kuras apzināti vēlas pārkāpt starptautiskās tiesības, un ļauj tām izvairīties no tiešas atbildības par kara noziegumiem vai noziegumiem pret cilvēci. Citos gadījumos šos formējumus organizē balstoties uz vispārējo jurisdikciju, un tie savā darbībā pakļaujas regulārās armijas vadībai.

Piemēri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klasisks piemērs ir bijušajā Dienvidslāvijā, kur tieši uz visu konfliktējošo pušu militāro un paramilitāro formējumu rēķina ir lielākā daļa kara noziegumu: neapbruņotu cilvēku nogalināšana, izvarošanas, marodierisms un terors, lai izdzītu no izsenis etniski jauktās teritorijas citas nacionālās grupas. Būdamas legālas, šīs vienības, nenoliedzami, ir atbildīgas par visiem to kaujinieku veiktajiem kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un genocīdu.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Crimes of war. What the public should know. Edited by Roy Gutman and David Rieff, legal Editor Kenneth Anderson. W.W. Norton&company, New York-London, 1999.