Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Sarkanā krusta karogs

Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja jeb SSKK (angļu: International Committee of the Red Cross; ICRC) ir neatkarīga un neitrāla starptautiska humānās palīdzības organizācija, kas izveidota, lai sniegtu palīdzību starpvalstu un valstu iekšējos bruņotos konfliktos cietušajiem. Dibināta 1863. gadā. SSKK saņēmusi Nobela Miera prēmiju 1917.[1], 1944.[2] un 1963.[3] gadā.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanā pusmēneša karogs

Komiteju dibinājis šveiciešu uzņēmējs Anrī Dināns, Itālijas pilsētā Kastiljonē delle Stivjērē. 1859. gadā Dinānam nācās kļūt par liecinieku Francijas un Austrijas armiju sadursmei kaujā pie Solferino, kur viņu šokēja tas, ka pēc kaujas ievainotos vienkārši atstāja kaujas laukā noasiņot. Viņš uzsāka kampaņu visā Eiropā, lai principiāli mainītu attieksmi pret pretinieka karavīriem: tie pelnījuši tādu pašu apiešanos kā pašu karavīri. 1863. gadā pieci cienījami Ženēvas iedzīvotāji nodibināja komiteju, kurā Dināns kļuva par sekretāru. No tās turpmākajos gados izveidojās "Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja". 1864. gadā Šveices valdība sasauca starptautisku konferenci, kurā piedalījās 16 valstu delegācijas, lai izveidotu augstāka līmeņa rekomendācijas medicīnas palīdzības sniegšanai kara laukā. Puses, parakstījušas šo Pirmo Ženēvas Konvenciju, vienojās, ka slimnīcas, lauka hospitāļus, sanitāro transportu un medicīnas personālu konflikta laikā jāuzskata par neitrāliem; par mediķu struktūrvienību simbolu pieņēma sarkanu krustu.

Pilnvaras[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanais kristāls - SSKK reliģiski neitrālais simbols

Visu savu pastāvēšanas laiku SSKK savā darbā pamatojas uz Ženēvas Konvencijām. Atbilstoši 1949. gada Ženēvas Konvencijām un 1977. gada Papildprotokoliem, SSKK ir mandāts:

  • apmeklēt un reģistrēt karagūstekņus, piegādāt tiem pasta un pārtikas sūtījumus;
  • militāru konfliktu gadījumos piegādāt civiliedzīvotājiem humānās palīdzības sūtījumus;
  • meklēt pazudušās personas - kā civilās, tā militārpersonas, - un palīdzēt tām atkal apvienoties ar ģimenēm;
  • izglītot bruņoto spēku personālsastāvu starptautisko cilvēktiesību jautājumos;
  • skaidrot, traktēt un paplašināt Ženēvas Konvencijas;
  • būt par starpniekiem karagūstekņu apmaiņas, repatriācijas un ķīlnieku atbrīvošanas gadījumos.

Organizācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Komitejā var darboties tikai Šveices pilsoņi, tās biedru skaits svārstās no 15 līdz 25. Ir tiesības ievēlēt goda biedrus. Saskaņā ar saviem statūtiem[4] SSKK ir:

  • neatkarīga īpaša statusa humānās palīdzības organizācija;
  • Starptautiskā Sarkanā Krusta kustības un Sarkanā pusmēness sistēmas dalībstruktūra;
  • asociācija, kuras darbību nosaka Šveices Civilkodeksa 60. un tam sekojošie panti;
  • ir juridisks subjekts.

SSKK vada:

  • asambleja;
  • asamblejas Padome;
  • prezidents un tā vietnieki - nodrošina Assamblejas un Assamblejas Padomes darbību, atbild par SSKK ārējiem sakariem;
  • direktorāts (izpildstruktūra - ģenerāldirektors un trīs direktori);
  • kontroles komisija.

Vairāk nekā 1200 SSKK pārstāvji, vairāk sabiedrībai zināmi kā “delegāti”, veic savu darbu kopā ar Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness nacionālajām komitejām, kur lielākā daļa vietējo darbinieku ir tās valsts pilsoņi, kurā darbojas pārstāvniecība. Šobrīd SSKK ir pārstāvniecības vairāk nekā piecdesmit valstīs.

SSKK gada budžetu veido Ženēvas konvenciju dalībvalstu brīvprātīgi ziedojumi. Tas ir vairāk nekā 550 miljonu dolāru, un tā lielāko daļu veido Šveices, ES valstu un ASV ziedojumi. Izpildkomitejā ir tikai Šveices pilsoņi; arī citas valstis pārstāv šveicieši, kaut pēdējā laikā vērojama tendence iesaistīt darbā arī citu valstu pilsoņus.

Darbība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

SSKK ir ārkārtīgi liela pieredze un “kultūratmiņa”. Tās pārstāvji ir rūpējušies par miljoniem ieslodzīto divos Pasaules karos, snieguši tiem juridisku palīdzību, piegādājuši pastu un palīdzības sūtījumus. Tās aģentūra cilvēku meklēšanā ir palīdzējusi atkal satikties simtiem tūkstošu bēgļu ģimenēm. Tās delegāti kopš 1864. gada bijuši klāt visos lielākajos bruņotajos konfliktos, un SSKK speciālistu meistarība, iesaistot konfliktējošās puses pārrunu procesā, ir nepārspējama. SSKK darbības pamatprincips ir neatkarība un neitralitāte. Oficiāli tās pārstāvji distancējas kā no citām nevalstiskajām organizācijām, kuras darbojas šajā sfērā, tā arī no ANO. Piemēram, karadarbības laikā Bosnijā tie centās strikti norobežoties no ANO aģentūru darbības, atsakoties pavadīt ANO miera uzturēšanas spēku kolonnas, jo pretēja rīcība kompromitētu SSKK neitralitāti.

SSKK savā darbībā skrupulozi ievēro rakstīto likumu, ko dēvē par Ženēvas Konvencijām, ar visiem to pantiem un pantu punktiem. Šī turēšanās pie likuma burta disciplinē un precizē SSKK darbu, kaut arī citas humānās palīdzības organizācijas - piemēram, Ārsti bez robežām, - kritizē Starptautisko Sarkano Krustu par pārlieku piesardzību un likumbijīgo neitralitāti. Taču SSKK, turpinot sava dibinātāja uzsākto, turpina spēlēt centrālo lomu cīņā par karadarbības “civilizēšanu”, piemēram kampaņās pret aklumu izraisošo lāzera staru pielietošanu vai pret kājnieku mīnu izmantošanu.

Visai bieži SSKK darbinieki smagi cieš, strādājot karadarbības zonā. Piemēram, 1996. gadā Krievijā, Čečenijā, netālu no Groznijas uzbrucēji maskās ielauzās Starptautiskā Sarkanā Krusta hospitālī un, izmantojot pistoles ar klusinātājiem, nogalināja sešus aizmigušus SSKK darbiniekus. Taču SSKK turpina atteikties no bruņotas apsardzes savos hospitāļos un savu transporta kolonnu pavadīšanai.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja
Apbalvojumi
Priekštecis:
Anrī Lafontēns (1913)
Nobela Miera prēmija
1917
Pēctecis:
Vudro Vilsons (1919)
Priekštecis:
Nansena Starptautiskais bēgļu birojs (1938)
Nobela Miera prēmija
1944
Pēctecis:
Kordels Halls (1945)
Priekštecis:
Lainuss Polings
Nobela Miera prēmija
1963
kopā ar Sarkanā pusmēness biedrību
Pēctecis:
Martins Luters Kings