Miokards

Miokards

Miokards (myocardium) jeb sirds muskulis ir sirds galvenais — muskuļotais — slānis.

Uzbūve

Miokards sastāv no šķērssvītrotajām muskuļšūnām, ko sauc par kardiomiocītiem. Kardiomiocīti savā starpā saistīti ar starpdiskiem, kas paredzēti kontaktu nodrošināšanai starp šīm šūnām, lai no tām veidotos muskuļu šķiedras. Šķiedras savukārt savā starpā saistītas ar īpašām anastomozēm, lai viss miokards varētu sirds saraušanās laikā darboties vienoti. Šādu muskuļšķiedru tīklu sauc par sincītiju. Starp šķiedrām ir asins un limfas kapilāriem bagāti saistaudu slānīši, kas nodrošina katram kardiomiocītam kontaktu ar 1 vai 2 kapilāriem. Muskuļšķiedras ir piesaistītas pie savdabīga sirds "skeleta" — ar glikozaminoglikāniem bagātiem fibroziem gredzeniem, kas atrodas starp sirds priekškambariem un kambariem.

Lai arī sirds muskuļaudi pieder pie šķērssvītrotās muskulatūras, šie audi būtiski atšķiras no skeleta šķērssvītrotajiem muskuļaudiem. Skeleta muskuļiem ir simplastiska, daudzkodolaina uzbūve, tie sastāv it kā no kopā saplūdušām šūnām, turpretī sirds muskulis sastāv no atsevišķām šūnām. Līdzīga struktūra ir arī zivju spuru un putnu spārnu muskuļiem, t.i., tādiem muskuļiem, kas intensīvi un nepārtraukti darbojas. Arī fizioloģiski sirds muskulis atšķiras no skeleta muskuļiem — tam piemīt automātisms, tas pakļaujas tā saucamajam "visu vai neko" likumam un tam ir gara neuzbudināmības fāze. "Visu vai neko" likums nozīmē, ka vājš kairinātājs nerada nekādu sirds saraušanos, bet, kad tas sasniedz noteiktu sliekšņa stiprumu, tad sirds tā iedarbībā saraujas ar maksimālo spēku. Bez tam skeleta muskuļi jau pēc 0,005 s spējīgi atkārtoti sarauties, bet sirds muskulis ap 0,27 s pēc saraušanās ir absolūti neuzbudināms.

Miokarda šūnas

Sirds muskuļaudi mikroskopā

Miokarda šūnas (kardiomiocītus) iedala tipiskajos kardiomiocītos, kas veic sirds pamatfunkciju — nodrošina tās saraušanos (kontrakciju) —, un atipiskajos kardiomiocītos, kuri veido sirds vadītājsistēmu. Vadītājsistēmas miocītos ir maz miofibrillu un tās satur daudz glikogēna. Vadītājsistēma ģenerē elektriskos impulsus, nodod tos tipiskajiem kardiomiocītiem un nodrošina sirds saraušanās periodiskumu. Tipiskie kardiomiocīti ir mazāki par atipiskajiem; šīs šūnas satur daudz miofibrillu un mitohondriju, arī tajās ir daudz glikogēna, bet visvairāk — kreisā kambara muskuļšūnās. Glikogēns kopā ar brīvajām taukskābēm un triglicerīdiem ir sirds muskuļa enerģijas avots. Sirds muskuļšūnās pārsvarā ir aerobā elpošana.

Sirds muskuļšūnas praktiski nav spējīgas dalīties, tās var tikai intracelulāri atjaunoties (reģenerēties). Slimības gadījumā veselās šūnas, uz kurām ir lielāka slodze, spēj hipertrofēties; bieži tās kļūst poliploīdas. Tomēr šīs iespējas ir ierobežotas, jo asinsrite nevar nodrošināt pietiekami daudz barības vielu, tāpēc vēlāk šūnas atrofējas un to vietā saaug saistaudi un rētaudi.

Priekškambaru muskuļšūnām ir arī hormonāla aktivitāte — tās izstrādā priekškambaru nātrijurētisko peptīdu.

Literatūra

• A. Dālmane, O. Koroļeva. Histoloģija. R:, Zvaigzne, 1990, 171.—175. un 293.—296. lpp., ISBN 5-405-00292-5

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Miokards.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)