Naratoloģija
 | Šim rakstam ir nepieciešamas atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu atsauci. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Naratoloģija" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
Naratoloģija (no franču: narrative, kas savukārt no latīņu: narrare — 'stāstīt, vēstīt') ir zinātne, kas pēta stāstījumu jeb naratīvu, tā struktūru un veidus, kā tie ietekmē mūsu uztveri. Vārds var attiekties uz jebkuru sistemātisku pētījumu par stāstījumu vai tā struktūru, praksē šī termina izmantošana ir daudz ierobežotāka.[nepieciešama atsauce] Tas ir angliskojums franču vārdam narratologie, ko pirmais izmantoja Cvetans Todorovs (Grammaire du Décaméron, 1969). Terminu izmanto arī runājot par darbiem, kas ir veidoti pirms šī termina izveides. Teorētiskā izcelsme ir izsekojama līdz Aristotelim (Poētika), bet moderna naratoloģija ir sākusies ar krievu formālistiem: Vladimiru Propu (Tautu pasaku morfoloģija, 1928) un Mihailu Bahtinu (teorijas par heteroglosiju, dialogismu, un hronotopiju grāmatā Dialogiskā iztēle, 1975).
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Naratoloģijas izcelsme ir spēcīgi saistīta ar strukturālistu mērķi ieviest formālu sistēmu, kā aprakstīt jebkādu stāstījuma saturu.
1966. gadā īpašs žurnāla Communications izdevums izrādījās ļoti ietekmīgs, tiekot uzskatīts par programmu pētniecībai šajā jomā un pat manifests. Tajā iekļauti raksti, ko rakstījuši autori: Rolāns Barts, Klods Bremonds, Žerārs Ženette, Aļģirds Greims, Cvetans Todorovs un citi, kuri savukārt bieži atsaucās uz Vladimira Propa darbiem (1895—1970).
Džonatans Kullers (2001) apraksta naratoloģiju kā vairāku daļu kopumu:
ir pieņemts, ka naratīva teorijā ir nepieciešama atšķirība starp "stāstu" jeb darbību secību, kas aprakstīta neatkarīgi no tā, kādas domas šis stāsts izraisa, un "diskurss" jeb tās domas un atziņas, ko šis stāstījums izraisa.'
Izmantošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Apzīmēt darbu, kā naratoloģisku ir zināmā mērā atkarīgs vairāk no akadēmiskās disciplīnas, kurā darbs ir, nekā teorētiskus variantus, kurā tas varētu būt. Metodi var izmantot jebkuram stāstījumam, un naratoloģijas sākumā bieži tika izmantoti neliterāri darbi. Tomēr terminu "naratoloģija" visbiežāk izmanto literatūras teorijā un literatūras kritikā, kā arī filmu teorijā un (mazākā mērā) filmu kritikā. Naratoloģisku metodiku izmanto arī netipiskos gadījumos, piemēram, sociolingvistiskos pētījumos par mutvārdu stāstiem (Viljams Labovs) un sarunu analīzē, vai diskursa analīzē, kas nodarbojas ar stāstiem, kas rodas spontāni verbālu sarunu laikā. Tas ietver arī pētījums par videospēlēm, grafiskiem romāniem, "bezgalīgo audeklu" jeb interneta komiksiem, un stāstījuma skulptūrās, kas saistīti ar topoloģiju un grafu teorijā. Tomēr komponentu analīzes veidā, kurā nareme jeb stāstījuma struktūras pamatvienība arī tiek uzskatīta par pamata vienību, vēstījuma struktūra varētu ietilpt tādās jomās, kā valodniecība, semiotika, vai literatūras teorija.