Neļķu revolūcija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Sienas krāsojums kapteiņa Maijas piemiņai
Lisabonas ielas 1975. gada sākumā
Neļķu revolūcijas piemiņas pasākums, 2013

Neļķu revolūcija (portugāļu: Revolução dos Cravos) bija kreisi noskaņotu armijas virsnieku īstenota 1974. gada 25. aprīļa revolūcija Portugālē, kas gāza kopš 1933. gada pastāvējušo konservatīvo Estado Novo režīmu. Revolucionārā nestabilitāte valstī turpinājās līdz 1975. gada beigām. Neļķu revolūcija bija pēdējā militārā sacelšanās Rietumeiropā, kā arī iezīmēja Vidusjūras valstu demokratizēšanos – Pulkvežu režīms Grieķijā un Francisko Franko režīms Spānijā krita nākamā gada laikā. Par revolūcijas radikālāko posmu var uzskatīt laiku no 1974. gada 25. aprīļa revolūcijas līdz 1976. gada 25. aprīļa parlamenta vēlēšanām.

Revolūcijas iemesli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Portugālē no 1932. gada līdz 1968. pastāvēja premjerministra Salazara diktatūra. 1933. gadā viņš izveidoja jaunu Portugāles valsts modeli, kas ar nosaukumu Estado Novo (Jaunā valsts) turpināja pastāvēt arī pēc viņa slimības un nāves 1970. gadā. Jaunais premjerministrs Marselu Kaetano bija sens Salazara politiskais līdzgaitnieks un režīma būtībā nekādas liberālas izmaiņas neveica. 1973. gada 28. oktobra parlamenta vēlēšanas joprojām piedalījās tikai kandidāti no vienīgās valstī legālās partijas.

Lai arī Salazaram bija izdevies nostabilizēt haotiskās Portugāles finanses un panākt ievērojamu ekonomikas izaugsmi, Portugāle 1973. gadā bija nabadzīgākā Rietumeiropas valsts. Lai arī tai joprojām piederēja kolonijas Angolā, Mozambikā un citur, Portugāle nespēja izmantot šajās valstīs atrodamos dabas resursus valsts labklājības celšanai. Lai apspiestu 1960to gadu sākumā kolonijās sākušos nacionālās atbrīvošanās karus, valsts tērēja ievērojamus finanšu un cilvēku resursus.

Neapmierinātība ar situāciju valstī un Portugāles koloniālo karu noveda pie opozīcijas veidošanās armijā, kuras virsnieku korpuss no personīgās dienesta pieredzes izprata koloniālo karu bezjēdzību.

Revolūcijas organizēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Revolūciju 1974. gada janvārī sāka plānot vidējā līmeņa virsnieki, kas bija neapmierināti ar koloniālo karu un politisko situāciju valstī. Pulkvedis Vasko Gosalvišu, majori Melu Antunišu un Vitoru Alvišu izstrādāja kustības politisko programmu, bet artilērijas kapteinis Otelu Karvalju izstrādāja sacelšanās militāro plānu. 18. aprīlī tiek pieņemts lēmums par sacelšanās sākumu 25. aprīlī. Revolucionāriem uzticību sola galvenokārt armijas daļas un militāro skolu audzēkņi, tāpēc dumpinieki plāno, ka kaujas pret režīmu varētu ilgt pat vairākas nedēļas. 22. aprīlī slepeni tiek izplatītas norādes, ka par sacelšanās sākumu naktī no 24. uz 25. aprīli radiostacijas signalizēs, atskaņojot divas dziesmas. Sacelšanās sākums nolikts uz 3.00 naktī.

25. aprīlis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

4.20 naktī tehnikas un armijas vienības no savām bāzēm sāk doties uz Lisabonu, kur ieņem privātu radiostaciju un pārraida Uzsaukumu #1, kurā aicina portugāļus saglabāt mieru un palikt savās mājās, aicina pārējos armijas un policijas spēkus neiesaistīties cīņās, lai nevajadzīgi neizlietu portugāļu asinis. Pēc tam radio sāk atskaņot režīma aizliegtās dziesmas.

Armijas vienības dodas uz Nacionālās aizsardzības ministrijas, valsts radio un telegrāfa ēkām. Par spīti lūgumam, ielās iziet cilvēki, kas apsveic sacelšanās dalībniekus. Režīma aizstāvībai ielās izvestās tanku vienības arī pāriet sacelšanās pusē un līdz 9.30 visas Lisabonas kara apgabala daļas ir pievienojušās revolūcijai.

Prezidents Tomašs, Premjerministrs Kaetano un valdība patveras Nacionālās republikāņu gvardes kazarmās Karmu laukumā. Ielās izgājušie sajūsmināto cilvēku pūļi padara kazarmu bruņotu ieņemšanu neiespējumu, tāpēc tiek uzsāktas sarunas par valdības padošanos, ka notiek 17.00. Kaetano nevēlas valsts varu ceremoniāli nodot armijas kapteinim Maijam, tāpēc 18.00 vara ceremoniāli tiek nodota ģenerālim Antoniu de Spinola, valstī pie varas nāk Nacionālās glābšanas hunta. Vakarā tiek publicēts Dekrēts #1, kas paziņo par Prezidenta un valdības atstādināšanu no amatiem, kā arī līdzšinējā parlamenta likvidēšanu.

26. aprīlis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Naktī uz 26. aprīli pārstāj darboties režīma slepenpolicija, tās ēku ieņem jūras kājnieki. 1.24 naktī Portugāles TV uzstājas Nacionālās glābšanas hunta. Jūras kājnieki ieņem cietumu, kurā ieslodzīti politiskie cietumnieki.

Pēc revolūcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1974. gada 15. maijā tika izveidota pirmā Pagaidu valdība, kurā bez virsniekiem iekļauti arī sociālistu un komunistu pārstāvji. Par Prezidentu tiek iecelts ģenerālis Spinola, kam rodas nesaskaņas ar revolūciju organizējušajiem virsniekiem no Bruņoto spēku kustības, tāpēc 1974. gada septembrī par Prezidentu ieceļ ģenerāli Košta Gomišu. Reaģējot uz labējo virsnieku mēģinājumu 1975. gada 11. martā veikt valsts apvērsumu, tiek izveidota Portugāles Revolucionārā Padome, kuru vada premjerministrs Vasko Gosalvišs. Jaunā valdība ir galēji kreisa. Valstī tiek nacionalizēta lielākā daļa banku un rūpniecības uzņēmumu. 1975. gada aprīlī notiek Konstitucionālās sapulces vēlēšanas, kurās Sociālisti iegūst 38%, Tautas Demokrātiskā partija 26% un Komunisti 12% balsu. 1975. gadā sociālisti, protestējot pret komunistu ietekmes palielināšanos, aiziet no valdības. 1975. gada 19. septembrī, pēc antikomunistu protesta demonstrācijām valsts ziemeļu reģionos, premjerministrs Gosalvišs tiek atcelts no amata un tiek izveidota jauna valdība, kurā dominē sociālisti un viņu atbalstītāji. 1975. gada 25. novembrī kreisie virsnieki neveiksmīgi mēģina īstenot jaunu valsts apvērsumu. 1976. gada 25. aprīlī spēkā stājas jaunā Portugāles konstitūcija, kas legalizē valstī veiktās nacionalizācijas un nosaka, ka valstī tiek celts sociālisms. 1976. gada 14. jūlijā par Prezidentu ievēl ģenerāli Eanišu, bet par premjerministru kļūst Sociālistu vadītājs Mariu Suarešs. 1979. gada decembra vēlēšanā pie varas nāk centriski labējā Demokrātiskā alianse un Neļķu Revolūcijas radikālais periods ir beidzies. 1982. gada 30. oktobrī tiek pieņemti konstitūcijas labojumi, kas atceļ punktus par sociālisma celtniecību un likvidē Portugāles Revolucionāro Padomi.