Portugāles koloniālais karš

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Portugāles koloniālais karš
Portugāļu iznīcinātājs-bumbvedējs F-84 Luandas aviobāzē.
Portugāļu karaspēka kolona. Mozambika.

Datums 1961. — 1974.
Vieta Angola, Mozambika, Gvineja-Bisava
Iznākums
Iegansts Koloniju neatkarību atgūšana
Karotāji
Valsts karogs: Portugāle Portugāle Valsts karogs: Angola Angola (1961-74):

Flag of PAIGC.svg Gvineja-Bisava (1963-74):

Flag of Mozambique.svg Mozambika (1964-74):

Portugāle un tās Āfrikas kolonijas.
Portugāles finansiālie izdevumi kara laikā.

Portugāles koloniālais karš (portugāļu: Guerra Colonial) ir bruņotu konfliktu sērija, kuras organizējušas nacionālās atbrīvošanas kustības Portugāles afrikāņu kolonijās no 1961. — 1974. gadam.

Portugāle Āfriku iesāka kolonizēt jau 15. gadsimtā, tomēr pilnīgu savu kontroli savās kolonijās tie nostiprināja tikai 20. gadsimta sākumā. Šīs teritorijas formāli skaitījās par Portugāles Aizjūras teritorijām. Tika ieviesta asimilācijas politika, pēc kuras portugāļu kolonisti un vietējie iedzīvotāji skaitījās ka viena rase, tomēr faktiski pastāvēja diez gan liela diskriminācija. Vietējiem iedzīvotājiem bija ļoti smagi dzīves apstākļi un bija spiesti strādāt pie portugāļiem praktiski vergu statusā.

Afrikāņu tautu nacionālās pašapziņas pieaugums un dekonolizācijas procesa paātrināšanās 20. gadsimta 50. gados un 60. gadu sākumā, noveda pie politisku vienību izveides kolonijās. Kad kļuva skaidrs, ka Portugāle nevēlas afrikāņu tautām atgriezt neatkarību, šīs politiskās vienības uzsāka bruņotas cīņas. 1961. gadā sākās sacelšanās Angolā, 1962. gadā Gvinejā-Bisevā, 1964. gadā Mozambikā. Pamata antiportugāļu spēki bija partijas MPLA (Angola), PAIGK (Gvineja—Bisava), FRELIMO (Mozambika). Vēl visās valstīs bija arī mazākas kustības, kas arī iestājās pret portugāļiem, bet tām bija nesaskaņas ar vadošajiem grupējumiem. Tas bieži noveda pie nesaskaņām un asins izliešanas pašās antiportugāļu kustībās, visizteiktāk tas bija Angolā.

Visās trijās valstīs sacelšanās pārvērtās ievilkušos partizānu karos. Nemiernieki guva morālu un militāru atbalstu no PSRS, Ķīnas un citām valstīm, darbojās neatkarīgo afrikāņu kaimiņvalstu teritorijās. Portugāles armija, no savas puses, centās pastiprināti apsargāt koloniālo īpašumu robežas un masveida kartībā veica mietpilsoņu pārgrupēšanu par "stratēģiskajiem ciemiem" ar mērķi pastiprināt kontroli pār viņiem. Diezgan efektīvi sevi pierādīja 70. gadu sākumā Mozambikā pielietotā spēcīgo un masveida uzbrukumu taktika nemiernieku bāzēm, tomēr pārāk lielie zaudējumi piespieda portugāļu valdībai no tās atteikties. Portugālei nebija pietiekami daudz militāro spēku, lai efektīvi karotu uzreiz trīs frontēs. Portugāļu armijai bija arī jāpilda NATO līguma pienākumi, kas izsauca nepatiku alianses sabiedrotajos, bet lielie finansiālie kara izdevumi negatīvi atspoguļojās uz dzīves apstākļiem valstī. Ievilkušies kari un cilvēciskie zaudējumi izraisīja sašutumu cilvēkos. Visveiksmīgākā bija partizānu kustība Gvinejā—Bisavā, kur partizāni 1973. gadā jutās pietiekami pārliecināti, ka pasludināja neatkarību atbrīvotajā teritorijā; mūsdienās tiek uzskatīts, ka Mozambikā karš beidzās ar "neizšķirtu", bet Angolā portugāļiem bija stratēģiskā uzvara.

1974. gada aprīlī armijas oficieru grupa, kas vairs neticēja uzvarai kolonijās, veica revolūciju Portugālē ("Neļķu revolūciju"), pēc kuras sākās pārrunas ar afrikāņu nemierniekiem. 1975. gadā neatkarību atguva Angola, Mozambika, Gvineja—Bisava un Austrumtimora.