Portugāles koloniālais karš

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Portugāles koloniālais karš
23-1961-ReconquistaBeiraBaixa.jpg
Portugāļu karaspēka kolona
Datums 1961. — 1974.
Vieta Angola, Mozambika, Gvineja-Bisava
Iegansts Koloniju neatkarību atgūšana
Karotāji
Valsts karogs: Portugāle Portugāle Valsts karogs: Angola Angola (1961-74):

Flag of PAIGC.svg Gvineja-Bisava (1963-74):

Flag of Mozambique.svg Mozambika (1964-74):

Portugāle un tās Āfrikas kolonijas.
Portugāles finansiālie izdevumi kara laikā.

Portugāles koloniālais karš (portugāļu: Guerra Colonial) ir bruņotu konfliktu sērija, kuras organizējušas nacionālās atbrīvošanas kustības Portugāles afrikāņu kolonijās no 1961. līdz 1974. gadam.

Portugāle iesāka kolonizēt Āfrikas piekrasti jau 15. gadsimtā, tomēr pilnīgu kontroli savās kolonijās nostiprināja tikai līdz ar Āfrikas sadalīšanu 20. gadsimta sākumā. Šīs teritorijas formāli skaitījās Portugāles Aizjūras teritorijas. Tika ieviesta asimilācijas politika, pēc kuras portugāļu kolonisti un vietējie iedzīvotāji skaitījās ka viena rase, tomēr faktiski pastāvēja diezgan liela vietējo diskriminācija. Vietējiem iedzīvotājiem bija ļoti smagi dzīves apstākļi, viņi bija spiesti strādāt pie portugāļiem praktiski vergu statusā.[nepieciešama atsauce]

Afrikāņu tautu nacionālās pašapziņas pieaugums un dekonolizācijas procesa paātrināšanās 20. gadsimta 50. gados un 60. gadu sākumā, noveda pie politisku vienību izveides kolonijās. Kad kļuva skaidrs, ka Portugāle nevēlas afrikāņu tautām piešķirt neatkarību, šīs politiskās vienības uzsāka bruņotas cīņas. 1961. gadā sākās sacelšanās Angolā, 1962. gadā Gvinejā, 1964. gadā Mozambikā. Galvenie antiportugāļu spēki bija partijas MPLA (Angola), PAIGK (Gvineja), FRELIMO (Mozambika). Vēl visās valstīs bija arī mazākas kustības, kas arī iestājās pret portugāļiem, bet tām bija nesaskaņas ar vadošajiem grupējumiem. Tas bieži noveda pie nesaskaņām un asins izliešanas pašās antiportugāļu kustībās, visizteiktāk tas bija Angolā.

Visās trijās valstīs sacelšanās pārvērtās ieilgušos partizānu karos. Nemiernieki guva morālu un militāru atbalstu no PSRS, Ķīnas un citām valstīm, darbojās neatkarīgo afrikāņu kaimiņvalstu teritorijās. Portugāles armija centās pastiprināti apsargāt koloniālo īpašumu robežas. Diezgan efektīvi sevi pierādīja 70. gadu sākumā Mozambikā pielietotā spēcīgo un masveida uzbrukumu taktika nemiernieku bāzēm, tomēr pārāk lielie zaudējumi piespieda portugāļu valdībai no tās atteikties. Portugālei nebija pietiekami daudz militāro spēku, lai efektīvi karotu uzreiz trīs frontēs. Portugāļu armijai bija arī jāpilda NATO līguma pienākumi, kas izsauca nepatiku alianses sabiedrotajos, bet lielie finansiālie kara izdevumi negatīvi atspoguļojās uz dzīves apstākļiem valstī. Ievilkušies kari un cilvēciskie zaudējumi izraisīja sašutumu valsts iedzīvotājos.

Visveiksmīgākā bija partizānu kustība Gvinejā, kur partizāni 1973. gadā jutās pietiekami pārliecināti, lai pasludinātu neatkarību atbrīvotajā teritorijā. Mūsdienās tiek uzskatīts, ka Mozambikā karš beidzās "neizšķirti", bet Angolā portugāļiem bija stratēģiskā uzvara.

1974. gada aprīlī armijas virsnieku grupa, kas vairs neticēja uzvarai koloniju karā, veica revolūciju Portugālē (Neļķu revolūcija), pēc kuras sākās pārrunas ar afrikāņu nemierniekiem. 1975. gadā neatkarību atguva Angola, Mozambika, Gvineja-Bisava un Austrumtimora.