Norlande

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Norlandes pakāpeniska pievienošana Zviedrijas karaļvalstij (ar zaļo krāsu iezīmētas 17. gadsimtā Zviedrijai pievienotās zemes).

Norlande (zviedru: Norrland - "Ziemeļu zeme") ir viena no Zviedrijas vēsturiskajām zemēm, kas robežojās ar Svēlandi dienvidos, Norvēģiju rietumos un ziemeļos, ar Somiju ziemeļaustrumos. Norlande aizņem 59% no Zviedrijas teritorijas, bet tajā dzīvo tikai 12,8% Zviedrijas iedzīvotāju.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senatnē Norlandi apdzīvoja vienīgi sāmi. Norlandes kolonizācija sākās pēc 10. gadsimta no tagadējās Jēvleborgas lēnes, kuras dienvidu daļa jeb Jestrika zeme (latīņu: Gestricia, zviedru: Gästrikland) piederēja zviedru ķēniņu pārvaldītajai Svēlandei. Uz ziemeļiem no tās atradās Helsingija (latīņu: Helsingia). Ādams no Brēmenes savā Hamburgas arhibīskapijas hronikā (Gesta Hammaburgensis Ecclesiae Pontificum) pieminējis, ka ap 1060. gadu Helsingijā ieradies katoļu misionārs Stefans (latīņu: Stephanus, zviedru: Stenfinn), kas vēlāk ieguvis Helsingijas apustuļa vārdu. Pēc Somijas krusta kariem izceļotāji no Helsingijas apmetās tagadējo Helsinku apvidū, kas ir to nosaukuma pamatā.

Norlandes nosaukums rakstos tiek lietots tikai no 15. gadsimta sākuma un sākumā ar "Ziemeļu zemes" vārdu apzīmēja arī tagadējo Somijas Lapzemi. Zviedru ekspansija uz ziemeļiem sākās 17. gadsimtā, 1645. gadā Zviedrija atņēma Dānijas-Norvēģijas karalistei Herjedāleni (Härjedalen) un daļu no Jemtlandes. 1809. gadā Krievijas impērija atņēma Zviedrijai Norlandes austrumu daļu, ko pievienoja Somijas lielhercogistei. 19. gadsimtā Norlandē sāka celt lielas papīrfabrikas un dzelzs raktuves.