Somijas krusta kari

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Trīs Somijas krusta karagājieni (ap 1150. gadu, ap 1238./1239. gadu, ap 1293./1294. gadu).

Somijas krusta kari (latīņu: Expeditio sacra, somu: Ristiretket Suomeen) bija daļa no Ziemeļu krusta kariem un ir kā kopējs apzīmējums Somijas iekarošanai un kristīšanai 13. gadsimtā.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Leģendārā Pirmā zviedru krusta karagājiena attēli uz somu nogalinātā bīskapa Indriķa zārka (15. gs.).

Romas pāvests Eugenijs III 1147. gada 13. aprīlī izdeva jaunu krusta karu bullu pret pagāniem aiz vācu zemju robežām, kas pazīstama kā Divina dispensatione. Tā sauktajos Vendu krusta karos piedalījās dāņu, sakšu, poļu un čehu krustneši. Dāņu karakuģi uzbruka obodrītu ostām tagadējās Šlēzvigas-Holšteinas teritorijā, bet cieta sakāvi jūras kaujā pret Rīgenes slāviem.

Iespējams, ka tas iespaidoja ap 1150. gadu zviedru ķēniņu Ēriku Svēto kopā ar Upsalas bīskapu Indriķi (latīņu: Henricus) doties krusta kara gājienā pāri Baltijas jūrai pret pagāniem tagadējās Somijas dienvidrietumu daļā.[1] Nav atrasti nekādi arheoloģiski pierādījumi par šo karagājienu un vienīgā liecība ir vēlāk sarakstītā hronika un attēli uz somu nogalinātā bīskapa Indriķa zārka Nousiainenas baznīcā 20 km no Turku. Tomēr par Romas katoļu baznīcas klātbūtni Somijā apliecina pāvesta Gregorija IX 1229. gada 23. janvāra vēstule Rīgas bīskapam Albertam, Rīgas baznīcas prāvestam Jānim un Daugavgrīvas klostera abatam Robertam gādāt, lai Livonijas tirgotāji pārtrauc visus tirdzniecības sakarus ar krieviem, kamēr pēdējie nav izbeiguši savus uzbrukumus Somijas jaunkristītajiem.

1232. gadā pāvests iecēla Zemgales bīskapu Balduīnu par savu legātu Livonijā, Gotlandē, Somijā, Igaunijā, Zemgalē, Kursā un citās jaunkristīto un pagānu zemēs, pilnvarodams viņu sodīt garīdzniekus, iecelt un atcelt abatus un citas amata personas, iesvētīt bīskapus un savaldīt nepaklausīgos ar visiem baznīcas sodiem. Pāvests uzdeva bīskapam Balduīnam rūpēties arī par jaunkristīto gara barību Rēveles, Virijas un citās Livonijas, Somijas un Igaunijas bīskapijās, kamēr tās ir vakantas vai viņu bīskapi atrodas prombūtnē.

Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 14. gadsimtā uzrakstītās senākās zviedru Ērika hronikas un Lībekas Detmāra hronikas krusta karagājiens uz Somijas dienvidu daļu (Hēmi) notika jarla Birgera vadībā periodā starp 1238./1239. gadu un 1248.-1250. gadu.[2] Tiešais krusta kara iemesls bija Hēmes apgabala iedzīvotāju tavastiešu (taffwesta) sacelšanās pret katoļu ticību un zviedru virsvaru 1230. gados. [3] Zviedru krustneši apspieda sacelšanos un kādā pilskalnā uzcēla Tavastijas pili (taffwesta borg).

1244. gada 15. jūlijā pāvests Inocents IV iecēla bīskapu Modenas Vilhelmu par savu legātu nevien Livonijā, Igaunijā, Zemgalē, Kursā un Lietuvā, bet arī Somijā un citās jaunkristītajās Baltijas jūras reģiona zemēs.

1255. gada 3.augustā pāvests Aleksandrs IV pēc Rīgas arhibīskapa Alberta lūguma atļāva viņam iecelt īpašu bīskapu [Haseldorfas Fridrihu] Votzemes, Ingrijas un Karēlijas pagāniem, kas izteikuši vēlēšanos atteikties no elku kalpības un pāriet katoļos.

1293. gadā zviedru karaspēks iekaroja Karēlijas dienvidu daļu un nodibināja Viborgas cietoksni, kas historiogrāfijā tiek uzskatīts par Somijas krusta karu pēdējo notikumu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Lars O. Lagerqvist: Sverige och dess regenter under 1000 år. Norrtälje 1976. ISBN 91-0-041538-3. S. 51. (zviedriski)
  2. Ērika hronikas fragments par karagājienu uz Tavastiju (zviedriski)
  3. Pāvesta Gregorija IX vēstule par sacelšanos pret baznīcu Tavastijā (latīniski)