Sāmi

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Sāmi tautas tērpos

Sāmi (pašnosaukums: samit vai samek - "purva cilvēki"), agrāk saukti arī par lapiem, ir Ziemeļeiropas galējo ziemeļu pamatiedzīvotāji, kas tur mīt jau kopš pēdējā Ledus laikmeta beigām un ir saglabājuši ļoti senus kultūras elementus, kas tos vieno arī ar Latvijas pirmiedzīvotāju kultūru. Sāmu valoda pieder somugru valodu saimei un ir līdzīga arī urāliešu valodu samodiešu grupas ņencu valodai.

Apdzīvotības areāls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sāmu vēsturiski apdzīvotā teritorija ar iedalījumu kopienās (siida). Sarkanā krāsā iezīmētas Norvēģijas, Zviedrijas un Somijas kopienas (16.-17. gs.), bet zilā krāsā Krievijas (19. gs. sākuma) sāmu kopienas.

Sāmu valodas dialektos runājošās etniskās grupas dzīvo Norvēģijas ziemeļos (ap 40 000), Zviedrijas ziemeļos (ap 20 000), Somijas ziemeļos (ap 6 500) un Krievijas ziemeļos Kolas pussalas teritorijā (ap 2 000). Sāmi savu zemi sauc par „Sápmi“ vai „Same Ätnam“.

Izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sāmu ģimene pie savas mītnes 1900. gadā.

Vairums vēsturnieku uzskata, ka sāmu priekšteči ir Fenoskandijas pirmiedzīvotāji, kas apmetušies no ledāja atbrīvojušajās tundras zemēs un nodarbojušies ar ziemeļbriežu medībām un zveju. Vēlāk piejaukušies arī no dienvidiem ieceļojušo indoeiropiešu valodās runājošo skandināvu un baltu cilšu etniskie elementi.

Ziemeļbriežu pieradināšana un lopkopība Ziemeļeiropā ir sākusies laika periodā no 1800. līdz 800. gadam p.m.ē. Sāmu kultūrai raksturīgās azbesta keramikas paraugus atrod jau no apmēram 1500. gada p.m.ē. Romas impērijas ģeogrāfa Tacita aprakstos pirmo reizi sastopams cilts nosaukums "fenni", ko saista ar sāmiem un somiem.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sāmu apdzīvoto teritoriju kolonizācija sākās vikingu laikos 10. gadsimtā no tagadējās Jēvleborgas lēnes, kuras dienvidu daļa jeb Jestrika zeme (latīņu: Gestricia, zviedru: Gästrikland) piederēja zviedru ķēniņu pārvaldītajai Svēlandei. Uz ziemeļiem no tās atradās Helsingija (latīņu: Helsingia). Ādams no Brēmenes savā Hamburgas arhibīskapijas hronikā (Gesta Hammaburgensis Ecclesiae Pontificum) pieminējis, ka ap 1060. gadu Helsingijā ieradies katoļu misionārs Stefans (latīņu: Stephanus, zviedru: Stenfinn), kas vēlāk ieguvis Helsingijas apustuļa vārdu. Pēc Somijas krusta kariem izceļotāji no Helsingijas apmetās tagadējo Helsinku apvidū, kas ir to nosaukuma pamatā. 14. gadsimtā radās Upsālas arhibīskapijas konflikts ar norvēģu Nidarosas (Trondheimas) arhibīskapiju par tiesībām ievākt sāmu zemē baznīcas nodevas, kas 1336. gadā nonāca līdz par Romas pāvesta kūrijai. 1339. gadā Zviedrijas un Norvēģijas ķēniņš Magnuss IV izlēma piešķirt baznīcas nodevu vākšanas tiesības Upsālas arhibīskapam.

Norlandes nosaukums sāmu zemei rakstos lietots tikai no 15. gadsimta sākuma un sākumā ar "Ziemeļu zemes" vārdu apzīmēja arī tagadējo Somijas Lapzemi. Zviedru ekspansija uz ziemeļiem sākās 17. gadsimtā, 1645. gadā Zviedrija atņēma Dānijas-Norvēģijas karalistei Herjedāleni (Härjedalen) un daļu no Jemtlandes. 1809. gadā Krievijas impērija atņēma Zviedrijai Norlandes austrumu daļu, ko pievienoja Somijas lielhercogistei. 19. gadsimtā Norlandē sāka celt lielas papīrfabrikas un dzelzs raktuves.

Reliģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sāmu šamanis ar rituālajām bungām (18. gs. attēls).

Sāmu, tāpat kā visu ziemeļu tautu, sākotnējā reliģija bija šamanisms, kas balstās uz ticību dabas gariem, kas ir ietekmējami ar burvju jeb "šamaņu" (noaide, nojd) palīdzību. Nākotni centās paredzēt ar īpašu burvju bungu palīdzību. Radīšanas dievība ir Saule (biejve), kas radījusi zemi kā mātes dievību, vēja dievību (bieggaolmaj) un dzīvnieku dievību (lejbolmej). Tika pielūgtas arī svētvietas (sieidi, siejdde) - alas, izcilas klintis, avoti, kuriem upurēja ziemeļbriežu mazuļus. Svētais dzīvnieks bija lācis (guovža) kā dievu vēstnesis pie cilvēkiem.

Norvēģijā, Zviedrijā un Somijā ir mūsu laiki lielākā daļa sāmu tautas luterieši. 19.–20. gadsimtā bija arī populārs lestadianisms.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Halvard Bjørkvik: Folketap og Sammenbrudd 1350–1520. In: Aschehougs Norges Historie Bd. 4. Oslo 1996. (norvēģiski)
  • Sápmelaccat / doammaheaddji: Aage Solbakk. – Guovdageaidnu [u.a.] : Sámi Instituhtta [u.a.], 1993 (sāmu vēstures mācību grāmata), ISBN 82-7374-175-3 (sāmiski)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]