Olafs Okonovs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Olafs Okonovs.jpg
Olafs Okonovs
Dzimis 1973. gada 13. aprīlī
Rīga, Latvija
Miris 2020. gada 7. decembrī (47 gadu vecumā)
Karogs: Austrālija Austrālija Bondo Forrest, NSW
Nodarbošanās režisors
Darbības gadi 1992-2020
Brāļi, māsas Gita Treice
Dzīvesbiedre Tamar Pakhuridze (precējies no 2018)
Bērni 4

Olafs Okonovs (dzimis 1973. gada 13. aprīlī; miris 2020. gada 7. decembrī) bija latviešu režisors.Olafs darbojies dažādās mākslas jomās – kino, videomākslā un mūzikā. Tūlīt pēc skolas beigšanas Okonovs strādāja kā raidījuma "Mikrofons" un radio informatīvo raidījumu vadītājs. 90. gados Okonovs papildināja Latvijas Televīzijas darbinieku rindas kā izklaidējošo raidījumu redaktors, producējot un vadot populāros raidījumus "Mikrofons" un "Futūršoks", kā arī veidojot mūzikas video tā laika populārākajiem estrādes māksliniekiem.[1]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1991. gadā absolvējis Rīgas Franču liceju. No 1991. līdz 1993. gadam Latvijas Universitātē studējis franču valodu un literatūru, bet no 1993. līdz 1995. gadam - žurnālistiku. No 1995. līdz 2001. gadam Latvijas Kultūras akadēmijā studējis TV režiju. 2005. gadā Ķelnes Starptautiskajā kino skolā mācījies mediju dizaina producēšanu.

Kā redaktors, producents un TV režisors strādājis vairākos uzņēmumos, tajā skaitā "Latvijas Radio" Informācijas dienestā, reklāmas aģentūrā "Alfa centrs", Latvijas Televīzijā un SIA "HansaMedia". Tāpat strādājis pie vairākām filmām, tajā skaitā "Teritorija. Vija Celmiņš", "1/10 Zemesmātes biroja", "9 km no nākotnes", "Darbnīca laukos", "Boriss saka. Latvijas laikmets" un "Skudriņa".[2]

Miris 2020. gada 7. decembrī Austrālijā, kur pavadījis pēdējo dzīves gadu.[3]

Kino darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Režisors Olafs Okonovs ar kino un video sāka nodarboties jau 20. gadsimta 90. gados, un viņa debijas video-darbs IzBraukšana (1992) ieguva Grand Prix Francijas-Baltijas videomākslas festivālā (1993). Olafa kinematogrāfiskā interese dažādos viņa dzīves posmos bijusi vērsta uz izciliem latviešu māksliniekiem; viņa dokumentālā īsfilma Boriss saka (2000, par gleznotāju Borisu Bērziņu) saņēma Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps kā labākā debija, bet poētiskā īsfilma Darbnīca laukos (2002), kurā iemūžināta mākslinieku Intas Celmiņas un Edvarda Grūbes ikdiena, stāstot par latviešu glezniecību tās klasisko vērtību izpratnē un vidi, kas to baro, tika nominēta Lielā Kristapa balvai starp labākajām dokumentālajām īsfilmām un saņēma balvu Itālijas Bergamo starptautiskajā mākslai veltīto filmu festivālā (2004).

Desmit gadus vēlāk Jura Podnieka studijā veidotajā filmā Teritorija. Vija Celmiņš (2014) Olafs Okonovs atklāja pasaulslavenās latviešu mākslinieces tuvplānu ārkārtīgi poētiskā un dziļi personiskā izteiksmē, un filma tika nominēta Nacionālajai kino balvai kategorijā Labākā dokumentālā filma (līdz 60 min). Vēl viena Lielā Kristapa nominācija Olafa Okonova filmogrāfijā ir Labākā īsmetrāžas filma 2019, kuru saņēma dokumentālā cikla Latvijas kods filma Dāvids un Goliāts (producents – Sandijs Semjonovs).

Olafs Okonovs veidojis dokumentālo filmu arī par Tatjanu Sutu un viņas stāstījumā arī par mākslas zinātnieces vecākiem, māksliniekiem Aleksandru Beļcovu un Romanu Sutu (filma Sutas laiks, 2000); pētījis mākslas zinātnieka Imanta Lancmaņa personību TV filmā Sapnis par pili. Hercogs Imants (2014), sekojis tēlnieka Aigara Bikšes neparastajai idejai Rīgas Lielajos kapos ierīkot Zemesmātes biroju (filma 1/10 Zemesmātes biroja, 2007), bet ar mākslinieci Džemmu Skulmi režisors sadarbojies pat divreiz – 1998. gada dokumentālajā filmā "Māksla un vara" analizējis brīva gara dzīvi režīma laikos, bet 2015. gadā, kad gleznotājai apritēja 90 gadi, sadarbībā ar Latvijas Televīziju tapa filma Dāma. Gleznotāja Džemma Skulme, kurā māksliniece sniedz neskaitāmas intervijas dažādiem medijiem, atlasa un komentē bildes topošajai grāmatai, ciemojas dzimtas mājās Mālpilī, dauzās fotosesijā, tiekas ar jaunajiem māksliniekiem fonda Mākslai vajag telpu vasaras mājā… Un nebeidz prātot: kas gan viņai traucē enerģiski dzīvot?

Līdzās dokumentālajām filmām, kas bija galvenā Olafa izpausme kinomākslā, pēdējos gados viņš paplašināja žanru loku ar rotaļīgo ģimenes spēlfilmu un TV seriālu Vecā dārza noslēpums (2018) – šī studijā F.O.R.M.A. producētā spēlfilma bez maksas pieejama līdz 24. janvārim.[1]

Citi darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Olafs Okonovs producējis koklētājas Laimas Jansones Sidrabs. Ar šo mūziku Jansone kļuva par pirmo Latvijas pārstāvi Starptautiskajā mūzikas gadatirgū Womex (2011), savukārt ieraksts iekļuva "Womex" gada labāko skaņu celiņu izlasē.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]