Pērkons (dabas parādība)

Pērkons ir skaņa, ko rada zibens negaisa laikā. Šāda skaņa rodas, gaisam spēcīgi svārstoties, kamēr tas ļoti īsā laikā sasilst līdz 30 000 grādiem. Sasilstot gaiss strauji izplešas, un tas notiek tik ātri, ka rodas ļoti skaļa skaņa. Pats zibens uzplaiksnījums ir ļoti īss, bet skaņa ilgst vismaz dažas sekundes. Tas ir tāpēc, ka zibens rodas nevis vienā punktā, bet tas dažkārt ir pat vairākus kilometrus garš. Skaņa, kas radusies zibens tālākajā galā, nonāk līdz novērotājam tikai pēc ilgāka laika. bet skaņa no zibens tuvākā gala nonāk līdz novērotājam jau pavisam drīz pēc spēriena, turklāt skaņa bieži atstarojas mākoņos. Pērkona skaļums sasniedz 120 decibelus, kas jau ir tuvu sāpju slieksnim.

Izmērot laika intervālu starp zibens spērienu un pērkona skaņu, var aptuveni noteikt, kādā attālumā no novērotāja bija spēris zibens. Tā kā skaņas ātrums salīdzinājumā ar gaismas ātrumu nav liels, skaņa sadzirdama tikai kādu laiku pēc zibens spēriena. Skaņas ātrums ir 330 metri sekundē, t.i. 3 sekunžu laikā skaņa veic aptuveni 1 kilometru lielu attālumu. Tā, piemēram, ja pērkonu var sadzirdēt 12 sekundes pēc zibens spēriena, tad tas spēris 4 km attālumā no novērotāja. Svarīgi ir tas, ka zibens ir garš un arī skaņa ilgst kādu laiku, un ja laiks tiek mērīts tikai līdz pirmajai skaņai, tad attālums tiek noteikts tikai līdz zibens tuvākajam punktam. Visa zibens garumu var noteikt, izmērot, cik ilgu laiku ilgst pērkons. Parasti pērkonu var dzirdēt līdz 15—20 km attālumam. Ja novērotājs redz zibeņus, bet nedzird pērkonu, tad tie atrodas vismaz 20 km attālumā.