Papildinātājs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Piemēri
Šajos piemēros papildinātājs ir atzīmēts treknrakstā.
  1. Meistaram sala rokas.
  2. Medaļas ir izgatavotas no zelta, sudraba un bronzas.
  3. Naži ir izgriezti no kvalitatīva koka.
  4. Meitenes skolā gribēja izlasīt grāmatu "Zelta zirgs".

Papildinātājs jeb objekts (latīņu: obiectum — ‘priekšmets’)[1] ir teikuma palīgloceklis, kas nosauc darbības objektu, tās rezultātu vai līdzekli. Tas atbild uz jautājumiem kā?, kam?, ko?, kur?, ko darīt?, kā arī jautājamā vietniekvārda kas? savienojumā ar prievārdu — ar ko? par ko? pret ko? no kā? pie kā? pēc kā? un citiem.[2][3]

Papildinātājus iedala vienkāršajos un saliktajos papildinātājos. Vienkāršos papildinājumus var izteikt ar deklinējamu vārdu un prievārdu, darbības vārdu nenoteiksmē, deklinējamu vārdu ģenitīvā, datīvā, akuzatīvā (un retāk — lokatīvā).[3] Saliktos papildinātājus var izteikt ar nedalāmu vārdu savienojumu un saliktu nosaukumu.[3] Tāpat papildinātājs var tikt iedalīts pēc saistījuma veida tiešajā un netiešajā papildinātājā.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Svešvārdu vārdnīca (trešais izd.). Jumava. 2007. 527. lpp. ISBN 978-9984-38-332-3.
  2. Valoda.ailab.lv: Papildinātājs
  3. 3,0 3,1 3,2 Vēsma Veckāgana. Latviešu valoda 8. un 9. klasei. Lievārde : Lielvārds, 1997. 28. lpp. ISBN 9984-11-109-1.
  4. Latvijas padomju enciklopēdija. 7. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 508. lpp.