Parīzes baznīcas

Abbaye de Saint-Germain-des Prè

Parīzes baznīcas raksturo atšķirīgi arhitektūras stili. Dienā lielākā daļa baznīcu ir atvērtas, un daudzās no tām notiek dievkalpojumi.

Parīzes baznīcu vēsture

Baznīcas ir vienas no skaistākajām Parīzes celtnēm. Lielākā daļa baznīcu ir būvētas viduslaikos, bet pilsētā saglabājušies arī citu laikposmu sakrālās arhitektūras paraugi. Lielās franču revolūcijas laikā baznīcas pārtapa noliktavās, bet vēlāk atguva agrāko krāšņumu. Daudzās baznīcās ir skaisti interjeri, gleznas un skulptūras.

Viduslaiki

Sainte-Chapelle du Palais rozetes logs

Smailloka arka un rozetes logs pirmoreiz parādījās Parīzes priekšpilsētā Sendenī bazilikā, kur ir apglabāti daudzi Francijas karaļi un karalienes. Tas bija pirmais gotiskais dievnams, kas kļuva par paraugu nākamajām šī stila celtnēm. Skaistākā gotiskā baznīca ir Parīzes Dievmātes katedrāle (Notre Dame de Paris), augstākā un iespaidīgākā no visām Francijas katedrālēm. Tās celtniecību 1163. gadā aizsāka bīskaps Moriss de Silī un 13. gadsimtā pabeidza arhitekti Žans de Šels un Pjērs de Monreijs, kurš transeptus papildināja ar skaistajiem, caurspīdīgajiem rozetes logiem. Monreija šedevrs ir Luija IX viduslaiku pils kapela Svēta kapela (Sainte—Chapelle) ar divpakāpju uzbūvi. Šajā kapelā bija paredzēts glabāt relikviju — Kristus ērkšķu kroni.^{[nepieciešama atsauce]} Citi šī perioda dievnami ir Senžermēndeprē (St-Germain-des-Pres) — senākā abatijas baznīca Parīzē (1050), nelielā, laucinieciskā romānikas stila Sv. Žiljēna Aprūpētāja baznīca (St-Julien-le-Pauvre) un trīs liesmojošās gotikas stila baznīcas — Sv. Severīna baznīca (St-Severin), Sv. Žermēnas Okzeruā baznīca (St-Germain l’Auxerrois) un Senmerī baznīca (St-Merry).

Renesanse

Parīze itāļu renesanses kultūru iepazina 16. gadsimtā, tās ietekmē radās unikālais "franču renesanses" stils, kas sevī apvienoja klasiskās arhitektūras skaistās detaļas un gotikas apjomīgās proporcijas. Šī stila izcilākais paraugs Parīzē ir Kalna Sv. Etjēna baznīca (St-Etienne-du-Mont), kur valda plašas un gaišas bazilikas gaisotne. Citi šī stila paraugi ir apjomīgā Sv. Eistahija baznīca (St-Eustache) Lezalles rajonā un baznīcas Sv. Žervē un Sv. Protē baznīca (St-Gervais-St-Protais) joms ar vitrāžām un kokgriezumiem rotātie kora soli.

Baroks un klasicisms

Chapelle Ste Ursule de la Sorbonne

Luija XIII un viņa dēla Luija IV valdīšanas laikā 17. gadsimtā Parīze paplašinājās un tika būvētas arvien jaunas baznīcas un klosteri. Itāļu baroka stilu parīzieši pirmoreiz ieraudzīja Sv. Žervē un Sv. Portē baznīcas (St-Gervais-St-Protais) majestātiskajā fasādē, ko 1616. gadā uzcēla pēc Salomona de Brosa projekta. Atbilstoši franču gaumei un apgaismības laikmeta racionālajai noskaņai baroka celtnes Francijā bija mazāk krāšņas nekā citviet. Šajā laikā veidojās harmoniskās un monumentālās klasicisma stila ēkas ar kolonnām un kupoliem, piemēram, Sorbonas baznīca (Chapelle Ste Ursule de la Sorbonne), ko 1642. gadā kardināls Rišeljē uzcēla pēc Žaka Lemersjē (Jacques Lemercier) projekta.^{[nepieciešama atsauce]} Lepnāku un krāšņāku baznīcu ar gleznotu kupolu Valdegrasas (Val-de-Grace) klosterī uzcēla Fransuā Mansārs par godu Saules karaļa dzimšanai. Šī perioda arhitektūras pērle ir Žila Arduēna — Mansāra būvētā Doma baznīca ar milzīgo, apzeltīto kupolu. Jezuītiski ekstravaganci apliecina Sv. Pāvija un Sv. Luija baznīca (St-Paul-St.Louis), kas celta Romas Il Gesu baznīcas stilā. Turpretī Liberala Briāna projektētajām Salpetrjēras (Salpetriere) un Sv. Luija Invalīdu nama kapelām (St-Luis-des-Invalides) rakstīgas vienkāršas ģeometriskas līnijas un askētiska pieticība. Citi skaisti klasicisma stila dievnami ir Sv. Žozefa baznīca (St-Joseph-des-Carmes) un 18. gadsimta finansistu iecienītā Sv. Rokas baznīca (St-Roch) ar barokālo Sv. Marijas kapelu.

Neoklasicisms

Èglise de la Madeleine

Interese par seno grieķu un romiešu kultūru, kas modās 18. gadsimta vidū Francijā, neatslāba arī 19. gadsimtā. Izrakumi Pompejos (1738) un itāļu arhitekta Andrea Palladio radītās celtnes mudināja jaunos arhitektus pievērsties kolonnu, ģeometrisko formu un inženiertehnisko iespēju izpētei.^{[nepieciešama atsauce]} Šī stila dievnamu izcilākais paraugs Parīzē ir Žaka Žermēna Suflo būvētā Sv. Ženevjevas baznīca, ko tagad dēvē par Panteonu. Tās celtniecība sākās 1773. gadā un tās kolonnu balstītā kupola uzbūvē ir jaušama Kristofera Rena projektētās Londonas Sv. Pāvila baznīcas ietekme. Kupolu balsts 4 platas arkas; pīlārus projektēja Gijoms Rondelē. Pirmo fasādi ar kolonādi radīja Džovanni Nikolo Servandoni. Tā rotāja Sv. Sulpīcija baznīcu (St-Sulpice), kuras celtniecība sākās 1733. gadā. Fasādi veidoja divstāvu portiks, ko vainagoja trijstūrveida frontons. Madlēnas baznīca (La Madeleine) tika būvēta pēc antīkā tempļa parauga par godu Napoleona armijas uzvarām.

Otrās impērijas periods un mūsdienas

Sacre-Cour

Parīzes Mošeja

Sv. Klotildes baznīca, ko 19.gs 40. gados uzbūvēja pēc Franca Kristiana Gausa projekta, ir pirmais un izcilākais neogotikas jeb style religieux paraugs Parīzē. Otrās impērijas periodā krāšņas baznīcas tiks celtas Parīzes jaunajos rajonos, ko izveidoja barons Osmāns. Viena no jaunākajām šī perioda celtnēm ir Viktora Baltāra radītā Sv. Augustīna baznīca Boulevard de Malesherbes un Boulevard de la Madeleine krustojuma. 19. gadsimta beigu izcilā Svētās Sirds bazilika tika celta kā reliģiskas nepakļāvības apliecinājums. Anatola de Bodo projektētā Sv. Jāņā Evaņģēlista baznīca (St-Jean l’Evangeliste) ir moderna baznīca, kurā Art Nouveu stila elementus papildina islāma arhitektūrai raksturīgās arkas. Skaistā Parīzes Mošeja (Mosquee de Paris) — mūsdienu islāma arhitektūras meistardarbs — ir celta 20. gadsimta un 20. gadsimta spāņu — mauru stilā. Tai ir plašs iekšpagalms, kas veidots pēc Alambras pils parauga, ciedra un eikalipta kokgriezumi un strūklaka.

Skatīt arī

• Parīzes Dievmātes katedrāle