Pauls Engelmanis
Pauls Engelmanis (1878—1954) bija vācbaltiešu jurists, Tautas padomes loceklis, Triju zvaigžnu ordeņa III šķiras kavalieris.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1878. gada 13. jūlijā, Rīgā, grāmatrūpnieka ģimenē. 1898. gadā pabeidza mācības Rīgas pilsētas ģimnāzijā un uzsāka tieslietu studijas Pēterburgas Universitātē un 1902. gadā tās beidza ar I šķiras diplomu.
1903. gada februārī viņš kļuva par jaunāko tiesamatu kandidātu Tiesu palātā Pēterburgā, bet no 1904. gada par vecāko tiesamatu kandidātu un sekretāra palīgu. No 1906. gada ieņema papildu miertiesneša amatu Vidzemē, un laikā no 1909. gada līdz 1917. gadam bija iecirkņa miertiesnesis Rīgā (Rīgas—Valmieras miertiesnešu sapulcē).
Pēc Latvijas valsts pasludināšanas kļuva par Tautas padomes locekli no Vācbaltu tautas partijas un darbojās juridiskajā komisijā. 1918. gada 19. decembrī kļuva par Tiesu palātas locekli[1] 1919. gada 5. septembrī viņš kļuva par Latvijas Tautas padomes locekli. Latvijas brīvības cīņu laikā dienēja Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku Baltijas landesvērā.
No 1924. gada pildīja arī Rīgas pilsētas Diskonto (diskonta) bankas direktora, vēlāk valdes locekļa amatu. Sākot ar 1928. gadu katru gadu līdz 1936. gadam viņu ievēlēja par Augstākās disciplinārtiesas locekli. 1928. gadā un 1931. gadā Engelmanis kandidēja Rīgas pilsētas domes vēlēšanās no Vācbaltiešu vēlēšanu komitejas saraksta, taču netika ievēlēts. Bija Rīgas pilsētas domes priekšsēdētāja biedrs, Sociālo lietu komisijas priekšsēdētājs, bet no 1934. gada janvāra arī Rīgas Tirgotāju kameras konsultants juridiskos jautājumos. Līdz 1934. gadam bija Baltijas vācu partijas biedrs.
Līdz 1939. gadam bija Rīgas Vācu juristu biedrības priekšsēdētāja pirmais biedrs un vēl biedrības “Krievu juridiskā biedrība Latvijā” biedrs, kā arī biedrības izdotā juridiskā žurnāla "Likums un tiesa" ("3акон и суд") redkolēģijas loceklis. 1940. gada 18. janvārī lūdza atbrīvot viņu no Tiesu palātas locekļa amata un no 16. marta tika atbrīvots. No 1940. gada 17. aprīļa sāka strādāt par zvērinātu advokātu Rīgā.
Pēc Latvijas okupācijas 1941. gada janvārī viņu neuzņēma Latvijas PSR Advokātu kolēģijā. Pēc tam Engelmanis izceļoja uz Vāciju, un ir zināms, ka 1943. gadā kara laikā apmetās Pozenē (mūsdienās Poznaņa, Polijā). Pēc kara pensionējās. Miris 1954. gada 18. janvārī Heidelbergā VFR.[2]