Latvijas valsts pasludināšana

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
V. Rīdzenieka foto: Latvijas Republikas proklamēšana 1918. gada 18. novembrī. Ar cipariem apzīmēti Tautas Padomes locekļi.
Rīgas pilsētas II teātra ēka (tagad Latvijas Nacionālais teātris), kurā 1918. gada 18. novembrī pasludināja Latvijas valsts suverenitāti
Norāde par to, ka Rīgas pilsētas II teātra ēkā tika pasludināta neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšana

Latvijas valsts pasludināšana 1918. gada 18. novembrī ir konstitucionāls tiesību akts,[nepieciešama atsauce] ar kuru Tautas padomes priekšsēdētāja vietnieks Gustavs Zemgals paziņoja, ka suverēnā valsts vara Latvijā ir pārgājusi Tautas padomes rokās. Pirmais Latvijas Ministru Prezidents Kārlis Ulmanis paziņoja par Pagaidu valdības nodomiem un uzdevumiem.[1]

18. novembra vakarā Tautas Padomes un Pagaidu valdības vārdā Kārlis Ulmanis un Gustavs Zemgals griezās pie Latvijas pilsoņiem ar uzsaukumu, kurā Tautas Padome pasludina, ka Latvija ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski-republiska valsts, kuras Satversmi tuvākajā nākotnē noteiks Satversmes sapulce un, ka Tautas Padome kā augstāko izpildu varu Latvijā ir nodibinājusi Latvijas Pagaidu valdību.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada 17. novembrī latviešu partijas nodibināja Tautas Padomi, kas līdz Satversmes sapulces sanākšanai uzņēmās suverēno varu Latvijā. Par tās priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Čaksti, par viņa biedriem – M.Skujenieku un G.Zemgalu. Pagaidu valdības sastādīšana tika uzticēta K.Ulmanim. Savā pirmajā sēdē Tautas Padome pieņēma Politisko Platformu un nolēma pasludināt Latvijas neatkarību. Tautas Padomes Politiskā Platforma sastāvēja no 7 nodaļām:

  1. par Satversmes Sapulces sasaukšanu pēc iespējas drīzā laikā, noteikta tās locekļu ievēlēšanas kārtība;
  2. par Latviju kā demokrātisku republiku;
  3. par to, ka līdz Satversmes Sapulces sasaukšanai suverēnā vara pieder Tautas Padomei, kura ieceļ Pagaidu valdību;
  4. par cittautiešu tiesībām;
  5. par cilvēktiesībām;
  6. par sabiedriskās drošības institūcijām, nosakot, ka jāpanāk vācu karaspēka izvešana no Latvijas;
  7. par vietējo pašvaldību kā vietējās varas institūciju veidošanu.

Pasludināšanas akts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada 18. novembra vakarā pēc 19.30 notika Tautas Padomes svinīgā sēde Rīgas pilsētas II teātra ēkā, ko sakarā ar to, ka tās priekšsēdētājs Jānis Čakste nebija vēl ieradies Rīgā, vadīja viņa vietnieks Gustavs Zemgals. Viņš paziņoja, ka suverēnā valsts vara Latvijā ir pārgājusi Tautas Padomes rokās. Pēc himnas “Dievs, svētī Latviju“ nodziedāšanas sekoja Ministru Prezidenta Kārļa Ulmaņa ziņojums par Pagaidu valdības nodomiem un uzdevumiem.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada 26. novembrī Vācijas ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs Augusts Vinnigs Vācijas valdības uzdevumā parakstīja Latvijas Pagaidu valdības atzīšanas notu, kas no starptautisko tiesību viedokļa nozīmēja Vācijas oficiālu atteikšanos no Brestļitovskas miera līgumā iegūtajām tiesībām uz Latvijas teritoriju un centieniem veidot Baltijas hercogvalsti savā pakļautībā. Tās Reģentu padome 1918. gada 28. novembrī nolika savas pilnvaras.

Tautas Padomes locekļi, sapulces dalībnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas valsts pasludināšanas aktā piedalījās 38 Tautas Padomes locekļi no 8 partijām[2]:

1. Gustavs Zemgals (1871 – 1939), jurists.

2. Marģers Skujenieks (1886 – 1941), tautsaimnieks, politiķis.

3. Kārlis Ulmanis (1877 – 1942), agronoms, politiķis.

4. Jānis Zālītis (1874 – 1919), jurists, politiķis.

5. Erasts Bite (1880 – 1942), jurists, politiķis.

6. Emīls Skubiķis (1875 – 1943), inženieris.

7. Staņislavs Kambala (1893 – 1941), latviešu strēlnieks, sabiedriski politiskais darbinieks.

8. Oto Nonācs (1880 – 1942), publicists.

9. Edmunds Freivalds (1891 – 1922), žurnālists.

10. Ernests Bauers (1882 – 1926), agronoms.

11. Nikolajs Svemps (1889 – 1944), zemnieks.

12. Jānis Bērziņš (1894 – 196?), zemnieks, tirgotājs

13. Jānis Akuraters (1876 – 1937), rakstnieks.

14. Miķelis Valters (1874 – 1968), publicists.

15. Atis Ķeniņš (1874 – 1961), literāts, izglītības un sabiedriskais 
darbinieks.

16. Eduards Strautnieks (1886 – 1946), advokāts.

17. Spricis Paegle (1876 – 1962), inženieris.

18. Dāvids Golts (Zeltiņš) (1867 – 1943), rakstnieks un grāmatizdevējs.

19. Rūdolfs Benuss (1881 – 1940), jurists

20. Jānis Bergsons (1881 – 1965), sabiedriskais un saimnieciskais darbinieks.

21. Kārlis Kasparsons (1865 – 1962), ārsts.

22. Miķelis Bružis (1868 – 1941), inženieris ķīmiķis.

23. Andrejs Petrevics (1883 – 1939), jurists, politiķis.

24. Kārlis Kurševics (1874 – 1938), advokāts, sabiedrisks darbinieks.

25. Pauls Kalniņš (1872 – 1945), ārsts.

26. Klāra Kalniņa (1874 – 1964), P. Kalniņa dzīvesbiedre, politiķe.

27. Fricis Menders (1885 – 1971), politiķis un sabiedriskais darbinieks.

28. Jānis Ampermanis (1889 – 1942), lauksaimnieks.

29. Vilis Gulbis (1890 – 1942), agronoms.

30. Kārlis Vanags (1883 – 1942), banku darbinieks.

31. Jānis Vārsbergs (1879 – 1961), lauksaimnieks.

32. Pēteris Murītis (1891 – 1924), agronoms.

33. Jūlijs Celms (1879 – 1935), tautsaimnieks, banku darbinieks.

34. Bruno Kalniņš (1899 – 1990), Latvijas Sociāldemokrātiskās 
jaunatnes savienības vadītājs.

35. Eduards Traubergs (1883 – 1967), jurists, sabiedriski politisks darbinieks.

36. Kārlis Albertiņš (1889 – 1925), jurists, sabiedriski politisks darbinieks.

37. Augusts Raņķis (1875 – 1937), grāmatizdevējs, tirgotājs.

38. Artūrs Žers (Šers) (1885 – 1942), agronoms.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]