Latvijas valsts pasludināšana

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
V. Rīdzenieka foto: Latvijas Republikas proklamēšana 1918. gada 18. novembrī. Ar cipariem apzīmēti Tautas Padomes locekļi.
Rīgas pilsētas II teātra ēka (tagad Latvijas Nacionālais teātris), kurā 1918. gada 18. novembrī pasludināja Latvijas valsts neatkarība.
Latvijas Tautas Padomes 1918. gada 18. novembra uzsaukums "Latvijas pilsoņiem!"
"Pagaidu Valdības Vēstneša" 1. numurs par Latvijas valsts izsludināšanu 1918. gada 18. novembrī.

Latvijas valsts pasludināšana 1918. gada 18. novembrī ir konstitucionāls tiesību akts,[1] ar kuru Tautas padomes priekšsēdētāja vietnieks Gustavs Zemgals paziņoja, ka suverēnā valsts vara Latvijā ir pārgājusi Tautas padomes rokās. Pirmais Latvijas Ministru Prezidents Kārlis Ulmanis paziņoja par Pagaidu valdības nodomiem un uzdevumiem.[2]

18. novembra vakarā Tautas Padomes un Pagaidu valdības vārdā Kārlis Ulmanis un Gustavs Zemgals griezās pie Latvijas pilsoņiem ar uzsaukumu, kurā Tautas Padome pasludina, ka Latvija ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski-republikāniska valsts, kuras Satversmi tuvākajā nākotnē noteiks Satversmes sapulce un, ka Tautas Padome kā augstāko izpildu varu Latvijā ir nodibinājusi Latvijas Pagaidu valdību.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu Pagaidu Nacionālā padome (LPNP) savā otrajā sesijā Pēterpilī 1918. gada 28. - 31. janvārī pieņēma deklarāciju par veidojamās Latvijas Republikas neatkarību un demokrātiskumu:[3]

"Dibinādamās uz visas pasaules demokrātijas pasludinātām tautu pašnoteikšanās tiesībām, Latviešu Pagaidu Nacionālā padome:

  1. atzīst, ka Latvijai jābūt neatkarīgai, demokrātiskai republikai, kura apvie­notu Kurzemi, Vidzemi un Latgali,
  2. protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanas mēģinājumu, sevišķi pasvītro­jot, ka latvju tautas pirmā un neatlaidīgā prasība ir Latvijas teritoriālā un et­nogrāfiskā nedalāmība,
  3. protestē pret katru miera noslēgšanas mēģinājumu, kurš mēģina pārkāpt tautu pašnoteikšanās, un pēdīgi
  4. nosoda tautas gribas viltošanu zem okupācijas un kara apstākļu spiedie­na."

Balstoties uz LPNP izsniegto pilnvaru, Zigfrīds Meierovics 1918. gada 23. oktobrī sarunā ar Lielbritānijas ārlietu ministru Balfūru saņēma de facto atzīšanu Latvijas patstāvībai un LPNP kā Latvijas valdībai.

1918. gada 17. novembrī latviešu partijas Rīgā nodibināja Tautas Padomi, kas līdz Satversmes sapulces sanākšanai uzņēmās suverēno varu Latvijā. Par tās priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Čaksti, par viņa biedriem – M.Skujenieku un G.Zemgalu. Pagaidu valdības sastādīšana tika uzticēta K.Ulmanim. Savā pirmajā sēdē Tautas Padome pieņēma Politisko Platformu un nolēma pasludināt Latvijas neatkarību. Tautas Padomes Politiskā Platforma sastāvēja no 7 nodaļām:

  1. par Satversmes Sapulces sasaukšanu pēc iespējas drīzā laikā, noteikta tās locekļu ievēlēšanas kārtība;
  2. par Latviju kā demokrātisku republiku;
  3. par to, ka līdz Satversmes Sapulces sasaukšanai suverēnā vara pieder Tautas Padomei, kura ieceļ Pagaidu valdību;
  4. par cittautiešu tiesībām;
  5. par cilvēktiesībām;
  6. par sabiedriskās drošības institūcijām, nosakot, ka jāpanāk vācu karaspēka izvešana no Latvijas;
  7. par vietējo pašvaldību kā vietējās varas institūciju veidošanu.

Pasludināšanas akts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Norāde par to, ka Rīgas pilsētas II teātra ēkā tika pasludināta neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšana.

1918. gada 18. novembra vakarā pēc 19.30 notika Tautas Padomes svinīgā sēde Rīgas pilsētas II teātra ēkā, ko sakarā ar to, ka tās priekšsēdētājs Jānis Čakste nebija vēl ieradies Rīgā, vadīja viņa vietnieks Gustavs Zemgals. Viņš paziņoja, ka suverēnā valsts vara Latvijā ir pārgājusi Tautas Padomes rokās. Pēc himnas „Dievs, svētī Latviju” nodziedāšanas sekoja Ministru Prezidenta Kārļa Ulmaņa ziņojums par Pagaidu valdības nodomiem un uzdevumiem.

Kālis Ulmanis savā uzrunā cita starpā teica, ka: „Tagad, kad esam brīvi un vairs negaidām no augšas vai ārienes pabalstu un palīdzību, paši veidosim savu dzīvi. [..] Pie šī darba varēs ņemt dalību visi Latvijas pilsoņi un varēs baudīt labumus, kas saistīti ar mūsu neatkarību. Visi pilsoņi bez tautības izšķirības aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai.” Savukārt Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas vadītājs Pauls Kalniņš savā runā teica: „Mēs, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas priekšstāvji, atrodam par nepieciešamu šobrīd veicināt brīvās Latvijas izveidošanos par patstāvīgu valsti. Brīvā, neatkarīgā Latvija mums tomēr nav mērķis, bet tikai līdzeklis mūsu mērķu sasniegšanai. Kā agrāk, tā tagad mēs stāvam uz sociālistiskās internacionāles pamatiem. Viņas un tamlīdz arī mūsu mērķis ir – sociālistiskā republika brīvu tautu savienībā.” Pēc tam viņš uzskaitīja LSDSP politisko programmu 15 punktos, kuras izpildīšana bija nosacījums sociāldemokrātu atbalstam jaunizveidotajai Latvijas Pagaidu valdībai. Revolucionāro sociālistu jeb eseru pārstāvis Emīls Skubiķis teica: „Mēs [..] esam cieši pārliecināti, ka [..] brīvības saules stari mūžīgi vizmos pār latvju zemi. Bet, pilsoņi, nav vienalga, pār kādu Latviju laistīsies šie zelta stari. Ja šie stari apspīdēs Latvijā netaisnību, patvarību un kailu nabadzību, tad tā nebūs Latvija, kuru mēs vēlējāmies, par kuru mēs cīnījāmies un cietām. Dosim, pilsoņi, šinī lielajā vēsturiskā brīdī [..] svinīgu solījumu, ka pieliksim visus savus intelektuālos, ētiskos un fiziskos spēkus, lai Latvijā viņas pilsoņi būtu nevis vien brīvi, bet arī laimīgi.” Latviešu Nacionāldemokrātu partijas pārstāvis rakstnieks Atis Ķeniņš teica: „Kad izpostītajos Daugavas krastos celsim savas mājas, kad Latvijas druvās krāsies mūsu labklājības materiālie pamati, klaudzēs atkal āmuri mūsu fabrikās [..], kad būs miers pilsoņu starpā un labklājība zemē, tad lai atgādājamies mūsu tautas sapni par Latvijas gaismas pili, par īpatnēju latviešu kultūru. Lai nenogrimstam materiālismā! [..] Pilsoņu miers un ekonomiskā labklājība lai netop par mietpilsonību. Tautas, kas nav radījušas savu kultūru, savas īpatnējas gara vērtības, ir dzīvojušas par velti.”[4]

Uzsaukums pilsoņiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas pilsoņiem!

Latvijas Tautas Padome, atzīdama sevi par vienīgo augstākās varas nesēju Latvijas valstī, pasludina, ka:

1) Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale), ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski-republikāniska valsts. Satversmi un attiecības pret ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes Sapulce, sasaukta uz vispārīgu, abu dzimumu, tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata.

2) Latvijas Tautas Padome ir nodibinājusi kā augstāko izpildu varu Latvijā – Latvijas Pagaidu Valdību.

Latvijas Tautas Padome uzaicina Latvijas pilsoņus uzturēt mieru un kārtību un visiem spēkiem pabalstīt Latvijas Pagaidu Valdību viņas grūtajā un atbildīgajā darbā.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada 26. novembrī Vācijas ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs Augusts Vinnigs Vācijas valdības uzdevumā nosūtīja Latvijas Pagaidu valdības atzīšanas notu (Vinniga nota), kas no starptautisko tiesību viedokļa nozīmēja Vācijas oficiālu atteikšanos no Brestļitovskas miera līgumā iegūtajām tiesībām uz Latvijas teritoriju un centieniem veidot Baltijas hercogvalsti savā pakļautībā. Tās Reģentu padome 1918. gada 28. novembrī nolika savas pilnvaras.

Tautas Padomes locekļi, sapulces dalībnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas valsts pasludināšanas aktā piedalījās 38 Tautas Padomes locekļi no 8 partijām[5]:

1. Gustavs Zemgals (1871—1939), jurists.

2. Marģers Skujenieks (1886—1941), tautsaimnieks, politiķis.

3. Kārlis Ulmanis (1877—1942), agronoms, politiķis.

4. Jānis Zālītis (1874—1919), jurists, politiķis.

5. Erasts Bite (1880—1942), jurists, politiķis.

6. Emīls Skubiķis (1875—1943), inženieris.

7. Staņislavs Kambala (1893—1941), latviešu strēlnieks, sabiedriski politiskais darbinieks.

8. Oto Nonācs (1880—1942), publicists.

9. Edmunds Freivalds (1891—1922), žurnālists.

10. Ernests Bauers (1882—1926), agronoms.

11. Nikolajs Svemps (1889—1944), zemnieks.

12. Jānis Bērziņš (1894—196?), zemnieks, tirgotājs

13. Jānis Akuraters (1876—1937), rakstnieks.

14. Miķelis Valters (1874—1968), publicists.

15. Atis Ķeniņš (1874—1961), literāts, izglītības un sabiedriskais 
darbinieks.

16. Eduards Strautnieks (1886—1946), advokāts.

17. Spricis Paegle (1876—1962), inženieris.

18. Dāvids Golts (Zeltiņš) (1867—1943), rakstnieks un grāmatizdevējs.

19. Rūdolfs Benuss (1881—1940), jurists

20. Jānis Bergsons (1881—1965), sabiedriskais un saimnieciskais darbinieks.

21. Kārlis Kasparsons (1865—1962), ārsts.

22. Miķelis Bružis (1868—1941), inženieris ķīmiķis.

23. Andrejs Petrevics (1883—1939), jurists, politiķis.

24. Kārlis Kurševics (1874—1938), advokāts, sabiedrisks darbinieks.

25. Pauls Kalniņš (1872—1945), ārsts.

26. Klāra Kalniņa (1874—1964), P. Kalniņa dzīvesbiedre, politiķe.

27. Fricis Menders (1885—1971), politiķis un sabiedriskais darbinieks.

28. Jānis Ampermanis (1889—1942), lauksaimnieks.

29. Vilis Gulbis (1890—1942), agronoms.

30. Kārlis Vanags (1883—1942), banku darbinieks.

31. Jānis Vārsbergs (1879—1961), lauksaimnieks.

32. Pēteris Murītis (1891—1924), agronoms.

33. Jūlijs Celms (1879—1935), tautsaimnieks, banku darbinieks.

34. Bruno Kalniņš (1899—1990), Latvijas Sociāldemokrātiskās 
jaunatnes savienības vadītājs.

35. Eduards Traubergs (1883—1967), jurists, sabiedriski politisks darbinieks.

36. Kārlis Albertiņš (1889—1925), jurists, sabiedriski politisks darbinieks.

37. Augusts Raņķis (1875—1937), grāmatizdevējs, tirgotājs.

38. Artūrs Žers (Šers) (1885—1942), agronoms.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]