Personības teorija

Personības teorija ir Z.Freida teorija, kas veidota apmēram 40 gadu ilgā laika posmā. Lai varētu sekot līdzi psihoanalītiskās pieejas attīstībai to ir ērti iedalīt trijos posmos: pirmais posms līdz 1900. gadam, tad psihoanalīzes izveides posms pēc darba „Sapņu tulkošana” 1900. gadā, tad pēc raksta „Tas un ES” (vācu: Das Ich und Das Es) 1923. gadā.

Pirmais posms

Šajā laikā Z. Freids strādāja par neirologu. Viņš ievēroja, ka reizēm pacienti cieš, piemēram, no galvassāpēm, nespēka, miegainības, bezmiega, utt., taču organismā nav objektīvu slimības pazīmju, un parastās ārstēšanās procedūras šajos gadījumos nepalīdz. Šajā laikā sāka veidoties Z.Freida oriģinālie uzskati un ārstnieciskā pieeja. Šeit būtisks nopelns ir Z.Freida kolēģim, ārstam Jozefam Breieram. 1895. gadā J.Breiers un Z.Freids izdeva pirmo publikāciju ar psihoanalītisku ievirzi: „Pētījumi par histēriju”. Jāpiebilst, ka vārdus „histērija” un „neiroze” tolaik lietoja ar plašāku nozīmi, nekā mūsdienās. Freids veidoja savu teoriju saskaņā ar tālaika dabaszinātniskajiem uzskatiem, un tas noteica arī zināmas grūtības: pārspīlētus un neveiksmīgus centienus visām psihiskām norisēm atrast izsmeļošu bioloģisku pamatojumu.

Otrais psihoanalīzes izveides posms

1900. gadā Z. Freids publicēja savu darbu “Sapņu tulkošana”, kurā skaidroja sapņu būtību un arī cilvēka psihes “uzbūvi”, uzsverot dziņu nozīmi. Seksuālu un agresīvu vēlmju apzināšana cilvēkiem bieži izraisa kaunu un vainas jūtas, tāpēc šādas vēlmes un atmiņas bieži tiek izstumtas no apziņas (tās var daļēji, un sagrozītā veidā, atklāties sapņos). Z. Freida sāk izdalīt apzināto, priekš apzināto un neapzināto psihes saturu. Pēc Z. Freida domām, cilvēka psihiskā dzīve ir lielākoties neapzināta. Šajā laikā nostiprinās Z. Freida pārliecība, ka svarīgākās cilvēka personības īpašības izveidojas bērnības gados.

Trešais psihoanalīzes veidošanās posms

1923. gadā Z. Freids publicēja rakstu “Tas un Es” (“Das Ich und Das Es”), kurā skaidroja, ka cilvēka psihes struktūra izveidojas aptuveni pirmajos piecos mūža gados. Z. Freids apgalvo, ka cilvēka psiholoģijā izšķirīga nozīme ir seksuālām un agresīvām vēlmēm. Kaut arī dziņas ir visu psihisko aktivitāšu virzītājspēks, šo vēlmju apmierināšanu cilvēkiem jau kopš bērnības aizliedz vecāki un citi apkārtējie, pēc tam ieaudzināto iekšējo aizliegumu vārdā cilvēki sāk paši nemitīgi ierobežot un apvaldīt savu vēlmju īstenošanu. Tādēļ cilvēku dzīvē ir neizbēgams nepatīkams nemiers un neapmierinātības izjūta.

Dziņu izraisītās iekšējās pretrunas un konflikts ir psihes struktūras pamatos. Konflikts pastāv gan starp seksuālu un agresīvu vēlmju īstenošanu un vēlēšanos ievērot morāliskās prasības, gan starp vienlaicīgām erotiskām un naidīgām vēlmēm, kas vērstas uz vienu un to pašu personu. Kaut arī dziņas sakņojas bioloģijā un ir bezpersoniskas, tomēr cilvēka psihē tās izpaužas individualizētā veidā, ko nosaka individuālā attiecību pieredze, un šāda pieredze veidojas jau kopš pirmajiem dzīves mēnešiem.
Viens no psihes struktūras komponentiem, vai “psihiskajām instancēm”, ir “Tas” — dziņu “pārstāvniecība” personībā. (Izdevumos angļu valodā un arī latviešu valodā atbilstoši lietots vārds “Id”.) Id saturs ir neapzināts. No vienas puses, tas ir iedzimts un ģenētiski mantojams — Z. Freids pieļāva iespēju, ka cilvēki ģenētiski iemanto ne tikai vajadzības, bet pat priekšstatus “primārās fantāzijas” par to īstenošanu — bet, no otras puses, tas ir iegūts dzīves laikā, psihes apzinātā satura izstumšanas ceļā.

“Id” ir cilvēka psihiskās enerģijas avots. “Id” struktūra piemīt arī zīdainim, un dzīves aizsākumā ir pietiekama, lai apmierinātu savas vajadzības. Dzīves pirmajos mēnešos bērns lielāko diennakts daļu pavada miegā un katrreiz pēc pamošanās tiek barots, pārtīts un citādi aprūpēts. Taču bērna aktivitāte jau pirmā dzīves gada laikā tik strauji pieaug, ka māte ne vien nespēj pilnībā apmierināt bērna daudzveidīgās vēlmes, bet arī ir spiesta reizēm aizkavēt vai ierobežot viņa impulsīvo rīcību. Bērna dzīve kļūst sarežģītāka, arī tādēļ, ka mazulim izvirza jaunas prasības — ievērot ēdienreizes, palikt vienatnē, izlaižot māti no redzesloka, utt. Bērnam nākas savu vajadzību apmierināšanai attīstīt tādas psihiskas funkcijas, kā uztvere, atmiņa un domāšana, atklāt un pieņemt faktu, ka viņš un māte ir atsevišķas būtnes, un pamazām veidot savā psihē vienotu un konstantu priekšstatu par māti — pirmo nozīmīgo „objektu” savā mūžā — un arī šādu priekšstatu par sevi, savu ķermeni un psihi. Šos procesus var uzskatīt par otras “psihiskas instances” — „Ego” — veidošanos. (Ego ir latviešu valodā pieņemtais tulkojums Z. Freida jēdzienam “Das Ich”.)

Varētu sacīt, ka iekārošanu nevienam nav jāmācās, tā (t.i., Id) piemīt no dabas. Toties tas, cik labi izdodas savas vēlmes apmierināt, ir atkarīgs no dzīvē sasniegtā Ego attīstības līmeņa. Ego dēvē par vidutāju starp dziņām un ārpasauli, jeb, dzīves objektīvo situāciju. Ego ir cilvēka spējas atrast vislabāko vai arī vienīgo iespējamo veidu, kā apmierināt savas vajadzības. Ego nozīmē ne tikai izdomu un atjautību, bet arī spēju atlikt un ierobežot apmierinājumu. Piemēram, gribasspēks ir paradums un spējas regulāri atturēties no šobrīd patīkamā un paciest šobrīd nepatīkamo, lai sasniegtu kādu vēl svarīgāku, bet attālu rezultātu. Gribas piepūle tiek izjusta kā saspringums, slogs, grūtības, un arī to var uzskatīt par Id un Ego savstarpējā konflikta izpausmi. Tomēr psihiskā dzīve ir vēl sarežģītāka. Ārpasaule ir ne tikai, un pat ne tik daudz dabas vide, kā cilvēku savstarpējās attiecības, un arī tās ir svarīgas jau kopš zīdaiņa vecuma. (Piemēram, Otrā Pasaules Kara sekas — novērojumi bērnu aprūpes namos — liecina, ka arī sākotnēji veselīgi bērni tad, ja auklītes tos pietiekami baro un apkopj, taču nespēj veltīt tiem daudz uzmanības un ilgstoši atstāj vienatnē, kļūst apātiski, iegūst garīgu atpalicību un nereti pat mirst.)