Pilsoniska sabiedrība

Pilsoniska sabiedrība ir sabiedrības daļa, kas atrodas ārpus varas institūciju sistēmas un valsts pārzināto organizāciju loka. Pilsonisko sabiedrību var saprast kā sabiedrības trešo sektoru, kas nav saistīts ar valdību un uzņēmējdarbību. Šī daļa ietver ģimenes un privāto sfēru. Ar pilsoniskās sabiedrības jēdzienu saprot nevalstisku organizāciju kopumu, piemēram, sabiedriskās organizācijas un dažādu interešu biedrības. Arī brīvprātīgie ir pilsoniskas sabiedrības daļa.

Vēsture

Pilsoniskās sabiedrības idejas pirmsākumi meklējami Senajā Grieķijā un Senajā Romā, kur pilsoņa līdzdalība kopienas politiskajā dzīvē tika uzskatīta par nozīmīgu sabiedriskās kārtības sastāvdaļu. Antīkajā politiskajā domā pilsonis nebija tikai privātpersona, bet arī kopienas loceklis, kuram bija pienākums piedalīties kopējo jautājumu apspriešanā un lēmumu pieņemšanā.

Viduslaikos pilsoniskās sabiedrības elementi attīstījās pilsētās, ģildēs, draudzēs un dažādās pašpārvaldes kopienās. Šīs institūcijas nebija pilnībā neatkarīgas no reliģiskās vai monarhiskās varas, tomēr tās veidoja sociālas organizācijas formas ārpus tiešas valsts pārvaldes.

Jaunajos laikos pilsoniskās sabiedrības jēdziens kļuva nozīmīgs liberālās politiskās domas attīstībā. Džons Loks, Šarls Luijs de Monteskjē un citi domātāji uzsvēra indivīda tiesības, īpašuma aizsardzību, likuma varu un sabiedrības spēju ierobežot valsts varu. Šajā periodā pilsoniskā sabiedrība arvien vairāk tika saprasta kā telpa starp indivīdu un valsti.

18. un 19. gadsimtā līdz ar industrializāciju, kapitālisma attīstību un buržuāzijas nostiprināšanos pilsoniskā sabiedrība kļuva par svarīgu modernās sabiedrības sastāvdaļu. Veidojās biedrības, preses izdevumi, arodbiedrības, profesionālās organizācijas un politiskās kustības, kas pārstāvēja dažādas sociālās intereses.

Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis pilsonisko sabiedrību aplūkoja kā starpposmu starp ģimeni un valsti. Viņa skatījumā tā bija ekonomisko attiecību, interešu grupu un sociālo institūciju sfēra, kurā indivīdi īsteno savas privātās intereses, vienlaikus nonākot savstarpējā atkarībā.

Karls Markss kritizēja Hēgeļa izpratni un uzskatīja, ka pilsoniskā sabiedrība modernajā kapitālismā galvenokārt atspoguļo privātīpašuma, šķiru attiecību un ekonomiskās nevienlīdzības struktūras. Marksistiskajā tradīcijā pilsoniskā sabiedrība bieži tika analizēta kā telpa, kurā nostiprinās valdošo šķiru vara.

20. gadsimtā nozīmīgu ieguldījumu jēdziena attīstībā sniedza Antonio Gramši, kurš pilsonisko sabiedrību saistīja ar kultūras un ideoloģisko hegemoniju. Viņš uzskatīja, ka vara sabiedrībā tiek uzturēta ne tikai ar valsts piespiešanas mehānismiem, bet arī ar izglītības, reliģijas, preses un citu sabiedrisko institūciju palīdzību.

20. gadsimta otrajā pusē pilsoniskās sabiedrības jēdziens kļuva īpaši nozīmīgs demokrātisko kustību, cilvēktiesību aizsardzības un opozīcijas kustību aprakstā. Austrumeiropā tas tika lietots, lai raksturotu neatkarīgas sabiedriskās iniciatīvas, kas pretojās autoritārai vai totalitārai valsts kontrolei.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pilsoniska sabiedrība.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)