Pirmais Sudānas pilsoņu karš

Pirmais Sudānas pilsoņu karš
Datums 1955. gada 18. augustā - 1972. gada 27. martā Vieta Dienvidsudāna Iznākums neizšķirts - Adisabebas vienošanās Dienvidsudānas autonomija
Karotāji
Sudānas republika (līdz 1969. gadam) Sudāna (pēc 1969. gada)	armijas dumpinieki, separātistu milicijas Azanijas Atbrīvošanas fronte (1965–1970) Aņaņa (no 1963. gada)
Komandieri un līderi
Ismaīls al Asharī Gāfars Nimeri	Džozefs Lagu Gordons Mortats Majens
Zaudējumi
500 000 – 1 000 000 bojāgājušo

Pirmais Sudānas pilsoņu karš bija pilsoņu karš Sudānā no 1955. līdz 1972. gadam starp Sudānas valdības spēkiem un separātistu nemierniekiem valsts dienvidos, mūsdienu Dienvidsudānā. Karadarbības rezultātā 17 gadu laikā gāja bojā līdz 1 miljonam cilvēku. Kaut arī 1972. gadā tika noslēgta Adisabebas vienošanās, kas izbeidza karu, tā neatrisnāja konflikta cēloņus. 1983. gadā izcēlās Otrais Sudānas pilsoņu karš, kas noveda pie Dienvidsudānas izveides.

Vēsture

Pirmais Sudānas pilsoņu karš sākās 1955. gadā, vēl pirms Sudānas neatkarības pasludināšanas 1956. gadā. Konflikta pamatā bija politiskās, etniskās, reliģiskās un reģionālās pretrunas starp Sudānas ziemeļu un dienvidu daļu. Valsts ziemeļos dominēja arābu un musulmaņu politiskā elite, savukārt dienvidos dzīvoja galvenokārt afrikāņu tautas, kuru vidū bija izplatīta kristietība un tradicionālās reliģijas.

Pēc neatkarības iegūšanas Sudānas centrālā valdība centās nostiprināt vienotu valsts pārvaldi, taču dienvidu iedzīvotāji to uztvēra kā ziemeļu politiskās un kultūras dominances paplašināšanu. Spriedzi pastiprināja dienvidu pārstāvju nepietiekama iesaiste valsts pārvaldē, solītās federālās sistēmas neieviešana un bažas par arābizācijas un islamizācijas politiku.

Karadarbība sākās ar dienvidu karavīru sacelšanos Toritā 1955. gada augustā. Vēlāk bruņotā pretestība pārauga organizētā separātistu kustībā, kuras pazīstamākā militārā organizācija bija Anya-Nya. Nemiernieki cīnījās par plašāku autonomiju vai neatkarību Sudānas dienvidiem.

1960. gados konflikts kļuva ilgstošs un decentralizēts. Sudānas valdības spēki centās apspiest sacelšanos ar militāriem līdzekļiem, savukārt dienvidu nemiernieki izmantoja partizānu kara taktiku. Karš izraisīja plašu civiliedzīvotāju pārvietošanos, ekonomisku sabrukumu dienvidu reģionos un ievērojamus cilvēku zaudējumus.

Konflikts beidzās 1972. gadā pēc Adisabebas vienošanās noslēgšanas starp Sudānas valdību un dienvidu pārstāvjiem. Vienošanās paredzēja Dienvidsudānas autonomā reģiona izveidi un ierobežotu pašpārvaldi. Lai gan tā apturēja karadarbību, vienošanās neatrisināja galvenās strukturālās pretrunas starp ziemeļiem un dienvidiem.

1983. gadā Sudānas valdība atcēla dienvidu autonomiju un sadalīja reģionu vairākās provincēs. Šis lēmums, kā arī šariata tiesību ieviešana visā valstī, kļuva par vienu no galvenajiem Otrā Sudānas pilsoņu kara cēloņiem.