Polārais vilks
| Polārais vilks Canis lupus tundrorum (Pocock, 1935) | |
|---|---|
 Polārais vilks | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Dzimta | Suņu dzimta (Canidae) |
| Ģints | Suņi (Canis) |
| Suga | Pelēkais vilks (C. lupus) |
| Pasuga | Polārais vilks (Canis lupus tundrorum) |
| Izplatība | |
 | |
 Polārais vilks Vikikrātuvē | |
Polārais vilks (Canis lupus tundrorum jeb Canis lupus arctos) ir pelēko vilku (Canis lupus) pasuga. Sastopams lielā daļā Ziemeļamerikas Arktikas. Polārais vilks var gadiem ilgi izturēt temperatūru, kas zemāka par nulli, mēnešiem ilgi uzturēties tumsā un nedēļām ilgi iztikt bez barības. Tas dzīvo vienā no nedaudzajiem reģioniem pasaulē, kur vilkus neapdraud cilvēks. Vilka dzīves ilgums ir apmēram 7 gadi.
Izmērs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Garums bez astes — 100-150 cm. Augstums — 65-80 cm. Svars līdz 80 kg, mātītēm mazāk.
Vide
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Polārais vilks apdzīvo vienu no neauglīgākajām teritorijām pasaulē. Vēl aprīlī gaisa temperatūra šeit reti kad ir augstāka par -30°C. Zeme pāris centimetru zem virskārtas ir sasalusi cauru gadu. Šeit var izdzīvot tikai augi, kam nav dziļu sakņu. Tādos apstākļos var mitināties neliels skaits zīdītāju: ir daudz lemingu un polārzaķu, taču vilku baram, lai izdzīvotu, reizēm ir vajadzīgs lielāks medījums. Muskusvērši un ziemeļbrieži ir labākais medījums, taču šajās vietās tie ir reti sastopami. Tādēļ vilku baram jāpārlūko līdz pat 2000 kvadrātkilometru liela teritorija. Ziemā, kad temperatūra pazeminās, mazie dzīvnieki slēpjas zem zemes, bet ziemeļbrieži dodas uz dienvidiem, lai atrastu barību. Vilki tiem dodas līdzi.
Dzīvesveids
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Parasti vilki dzīvo mazos baros 7-10 vilkiem, bet var izveidoties grupas pat līdz 30. Visbiežāk ir sastopamas mazas ģimenes grupas: pāris, to mazuļi un iepriekšējo metienu indivīdi, kas vēl nav atraduši sev partneri. Barvedis ir visaugstākā ranga tēviņš, turklāt viņu partnerei ir gandrīz tāda pati pozīcija barā. Pārējais vilku bars pakārtojas viņiem, un veido paši savu hierarhiju. Taču medībās, kā arī mazuļu barošanā un audzināšanā piedalās visi pieaugušie dzīvnieki. Vientuļi, klejojoši vilki parasti ir jauni dzīvnieki, kas pametuši baru, lai meklētu savu teritoriju. Ja šāds vientuļš vilks atrod neapdzīvotu teritoriju, viņš to iezīmē ar saviem izkārnījumiem, lai citiem vilkiem darītu zināmu, ka tas ir viņa apvidus.
Barā pastāvošo hierarhiju regulē sarežģīta sazināšanās valoda, kas sastāv no īpašām kustībām, riešanas un rūkšanas. Augsta ranga vilki nenogurstoši sargā savas pozīcijas un liek sev pakļautajiem vilkiem pieplakt pie zemes vai gulties uz muguras, ja tie pietuvojušies. Tomēr nopietni, asiņaini konflikti notiek reti.
Vairošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimumgatavību tēviņi sasniedz 3 gadu vecumā, mātītes no 2 gadu vecuma. Rudenī un ziemā bars klīst apkārt, bet pārošanās periodā (martā) mātītes baru pamet, lai atrastu atbilstošu slēptuvi. Reizēm tās slēptuvi izrok pašas, bet ne vienmēr tas izdodas. Ja zeme ir sasalusi, pēcnācējus nākas laist pasaulē kādā vecā midzenī, alā vai klints plaisā. Grūtniecība ilgst 61-63 dienas, mazuļu skaits 4-5. Mazie piedzimst akli, nedzirdīgi un neaizsargāti, pilnībā atkarīgi no mātes. Mēnesi veci vilcēni jau var ēst gaļu. No šī brīža viss bars dalās ar tiem barībā. Pieaugušie vilki piepilda savu kuņģi ar barību, lai, atgriežoties midzenī, daļu no barības atdotu mazuļiem. Ja barības ir pietiekami, jaunie vilki paliek barā līdz pat vasaras sākumam.
Barība un medības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pieauguši ziemeļbrieži un muskusvērši ir pārāk spēcīgi, lai viens vilks varētu tikt ar tiem galā. Tādēļ, ja vilki grib medīt lielus dzīvniekus, tiem jāapvienojas barā. Tundras atklātajos plašumos ir pārāk maz vietu, kur tiem paslēpties, lai varētu negaidīti uzbrukt. Kad vilku bars dzen muskusvēršus, vērši aizsargājoties sastājas aplī. Tad vilkiem nav nekādu izredžu tikt cauri šķērslim - muskusvēršu ragiem un nagiem. Sākas psiholoģiska cīņa, koncentrējoties uz apļa pārraušanu. Skrienot apkārt, vilki piespiež muskusvēršus mainīt pozīciju tā, lai tie visu laiku varētu sekot uzbrucējiem. Bieži vien šī taktika vilkiem nepalīdz, bet nereti muskusvērši neiztur un uzsāk bēgšanu katrs uz savu pusi. Vilki uzreiz seko un cenšas izolēt jaunos vai vājākos dzīvniekus. Tiklīdz vilks iekožas savā upurī, pārējie steidzas palīgā un kopīgiem spēkiem nogāž to zemē.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Polārais vilks |