Pontiaks

Pontiaks;
Pontiaks, kādu viņu 19. gadsimtā iztēlojās amerikāņu mākslinieks Džons Miks Stenlijs.
Personīgā informācija
Dzimis	1720. gadā ; Lielo ezeru rajons, Jaunā Francija
Miris	1769. gada 20. aprīlī ; netālu no Kahokijas, tag. Ilinoisa
Tautība	otavu cilts indiānis

Pontiaks (dzimis ap 1720. gadu, miris 1769. gada 20. aprīlī) bija Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju otavu cilts virsaitis. Pazīstams kā viens no Pontiaka kara (1763—1766) vadoņiem, kura laikā apvienoto indiāņu cilšu konfederācija cīnījās pret britu centieniem iekarot Lielo ezeru reģionu.

Pontiaka vadībā 1763. gada maijā ap 300 indiāņu karotāju mēģināja pārsteigt angļus un ieņemt Detroitas fortu. Taču garnizons bija iepriekš brīdināts, un Pontiaka plāns cieta neveiksmi. Indiāņi fortu aplenca, un sacelšanās strauji vērsās plašumā. Pontiaka karā iesaistījās 12 ciltis, un pāris mēnešu laikā krita astoņi no trīspadsmit britu fortiem. Pēc angļu nodaļas sakāves tā saucamajā Asiņainā Strauta kaujā Detroitas apkārtnē, ģenerālis Džefrijs Ārmhersts izsludināja 200 sterliņu mārciņu lielu atlīdzību tam, kas nogalinātu Pontiaku.

Lai rastu risinājumu ieilgušajam konfliktam, angļi 1766. gadā noslēdza mieru ar Pontiaku. Lai arī Pontiaks sevi pozicionēja par galveno sacelšanās līderi, vēsturnieki mūsdienās tā neuzskata. Karā iesaistījās virkne ietekmīgu virsaišu, un viņus aizvainoja angļu vēlme vest sarunas vienīgi ar Pontiaku. Miera līgums uz laiku novērsa eiropiešu kolonizatoru ekspansiju rietumu virzienā, un, izvirzoties cilšu konfederāciju priekšgalā, Pontiaka kara sasniegumus vēlāk centās atkārtot vairāki citi indiāņu līderi.

Biogrāfija

Laikabiedru liecības sniedz trūcīgas ziņas par Pontiaka dzīvesgājumu pirms 1763. gada. Nav precīzi zināms ne viņa dzimšanas gads, ne dzimšanas vieta. Iespējams, viņš nāca pasaulē kādā no otavu ciematiem. Arī vecāku izcelsme ir neskaidra. Ir liecība, ka māte bija otavu cilts indiāniete, bet tēvs odžibvejs. Savukārt cita ziņa norāda, ka viens no vecākiem piederēja maiamu ciltij. Neatkarīgi no tā, Pontiaks vienmēr sevi uzskatīja par otavu.

Pontiaks kā kara virsaitis bija franču sabiedrotais pret hūroniem 1747. gadā un turpināja tos atbalstīt arī Franču un indiāņu karā (1754—1763) pret angļiem. 1755. gada 9. jūlijā ap 250 franču un 650 indiāņu apvienotā koalīcija sakāva angļu ģenerāļa Edvarda Bredoka 1300 zaldātu lielo ekspedīciju. Trūkst tiešu ziņu par Pontiaka piedalīšanos kaujā, taču tā bija iespējama. Koalīcija zaudēja 30 kritušos un ap 50 ievainotos, bet angļi — ap 900. Viens no slaktiņā izdzīvojušajiem angļu virsniekiem bija vēlākais ASV pirmais prezidents Džordžs Vašingtons.

Pontiaka karš

1760. gadā beidzās franču un indiāņu karš, kā rezultātā angļi ieguva franču valdījumus Ziemeļamerikā. Angļu politika pret pamatiedzīvotājiem, atšķirībā no franču politikas, bija atklāti nedraudzīga un augstprātīga un apdraudēja cilšu turpmāko izdzīvošanu. Kopš 1761. gada indiāņu līderi aicināja ciltis apvienoties, lai atjaunotu koalīciju ar frančiem un angļus padzītu. Starp ciltīm ziņojumu veidā nepārtraukti cirkulēja no vampuma pītas kara jostas. Šo antianglisko noskaņojumu kopš 1762. gada pastiprināja lenapu (jeb delavaru) pravietis Neolins, kas aicināja visas šā reģiona ciltis izveidot kopīgu savienību, atteikties no jebkāda veida eiropiešu kultūras ietekmes un atgriezties pie tradicionālā dzīvesveida. Neolina mācība ietekmēja teju divdesmit ciltis, tostarp otavus.

1763. gada 27. aprīlī Pontiaks vadīja sapulci, kurā aicināja apkārtējos pievienoties pēkšņam uzbrukumam Detroitas fortam. Pēc dažām dienām viņš kopā ar 50 otaviem apmeklēja fortu, lai novērtētu garnizona lielumu. Saskaņā ar franču autoru, Pontiaks pēc apmeklējuma sapulcē vērsās pie apkārtējiem ar vārdiem:

"Mani brāļi, mums ir ļoti svarīgi izskaust no savas zemes tautu, kas cenšas mūs iznīcināt. Jūs redzat tikpat labi kā es, ka mūs vairs nenodrošina tā, kā to darīja mūsu brāļi francūži... Mani brāļi, tāpēc mums visiem jāapzvēr, ka mēs vairs ilgāk negaidīsim, lai viņus iznīcinātu. Viņu nav daudz, un nekas mūs nevar aizkavēt tos padzīt."

Pontiaka un viņa 300 sekotāju mēģinājums pārsteigt Detroita garnizonu 7. maijā bija nesekmīgs. Neraugoties uz uzvaru Asiņainā Strauta kaujā nocietinājumu apkārtnē 1763. gada 31. jūlijā, nespēja ieņemt stratēģiski ļoti svarīgo Detroitu mazināja Pontiaka autoritāti. Jau sacelšanās sākumā otaviem pievienojās hūroni, potavatomi un odžibvi un citu cilšu pārstāvji. Viņi plašā frontē uzbruka angļu fortiem un angļu-amerikāņu kolonistiem. Īsā laikā krita astoņi angļu garnizoni.

Visbiežāk tiek pieminēta Mičilimakinaka forta ieņemšana, kas atradās šaurumā starp Hūrona un Mičigana ezeriem. 2. jūnijā tā tuvumā ieradās odžibvi un sauki, lai spēlētu lakrosu — spēli, kurā ar nūjām bija jāiemet bumbiņa starp pretinieka vārtu stabiem. Angļu garnizons aizrāvās ar tās vērošanu un neapdomīgi atvēra forta vārtus. Spēlētāji it kā nejauši iesvieda forta teritorijā bumbiņu un iebrāzās tā iekšienē. Garnizonā jau atradās indiāņu sievietes, zem kuru drēbēm bija paslēpti ieroči. Karotāji zibenīgi apbruņojās un bez pretestības ieņēma nocietinājumu.

Pontiaks mudināja pievienoties karam ne tikai apkārtējās ciltis, bet arī franču sabiedrotos. Viņš no lokāla kara virsaiša izvirzījās par nozīmīgu visa reģiona oratoru. Pēc Pontiaka neveiksmes pie Detroitas angļi uzskatīja, ka vairs nav pamata uztraukumam. Taču otavu virsaiša ietekme turpināja augt, un angļi izšķīrās par sarunām. 1766. gada 25. jūnijā Pontiaks tikās ar britu pārvaldnieku indiāņu lietās un noslēdza līgumu, kas formāli izbeidza karadarbību. Tajā gāja bojā ap 200 indiāņu karotāju, 450 angļu zaldātu un 2000 kolonistu; liels skaits indiāņu nomira no bakām, kuras angļi apzināti izplatīja caur inficētām segām.

Pēdējie gadi

Pēc miera līguma noslēgšanas pret Pontiaku nostājās liela daļa viņa dzimtā ciemata iedzīvotāju. 1768. gada maijā Pontiaks nodiktēja vēstuli Detroitas angļu virsniekiem, ka daudzi karotāji viņu "kaunina", un tāpēc viņš turpmāk vairs nevar būt virsaitis un ir spiests pamest ciematu.

Pontiakam devās līdzi ģimene un nedaudzi uzticamākie sekotāji. Viņu nogalināja netālu no Kahokija franču ciemata (Ilinoisas dienvidrietumos) kāds peoru cilts indiānis. Iespējams, šādi tika atriebts peoru virsaitis Melnais Suns, kuru Pontiaks smagi ievainoja 1766. gadā.

Piemiņa

Pontiaka vārdā ir nosauktas apdzīvotas vietas Mičiganā, Ilinoisā un Kvebekā. Līdz 2010. gadam General Motors ražoja Pontiac automašīnu marku.

Literatūra

Michael G. Johnson. American Woodland Indians. Osprey Publishing. 1990. ISBN 0-85045-999-0
Ди Браун. Схороните моё сердце у Вундед-Ни. Москва. Прогресс. 1984.
Bree Burns. Sitting Bull and other legendary Native Americans chiefs. A Friedman Group Book. New Jersey. 1993. ISBN 0-517-07344-7

Ārējās saites

"Pontiaks". Kanādiešu biogrāfiju vārdnīca angl.