Septiņgadu karš Ziemeļamerikā

Franču un indiāņu karš
	Daļa no Septiņgadu kara
	; Karadarbības karte
Datums	1754. gada 28. maijs – 1763. gada 10. februāris
Vieta	Ziemeļamerika
Iznākums	Britu uzvara; Parīzes miera līgums (1763)
Karotāji
Lielbritānija; Britu Amerika; Irokēzu Konfederācija; Čiroki Nācija (pirms 1785. gada)	Francijas Karaliste; Jaunfrancija; Vabanaki Konfederācija; Algonkini; Lenapi
Komandieri un līderi
Džeferijs Amhērsts; Edvards Bredoks †; Džeimss Volfs †; Tanačarions	Luijs Žozefs de Monkalms †; Marķīzs de Vodrēls; Barons Diesko; Kapteinis Džeikobs †; Pontiaks
Spēks
42 000 regulārā armija un milicija (maksimālais skaits, 1758. gadā)	10 000 regulārā armija (maksimālais skaits, 1757. gadā)
Zaudējumi
1512 krituši kaujaslaukā; 1500 miruši no ievainojumiem; 10 400 miruši no slimībām	Nav zināms

Septiņgadu karš Ziemeļamerikā jeb Franču un Indiāņu karš (1754—1763) bija Septiņgadu kara daļa, kurā Britu impērijas Ziemeļamerikas kolonijas cīnījās pret Francijas kolonijām, katru pusi atbalstīja dažādas indiāņu ciltis. Kara sākumā franču kolonijās dzīvoja aptuveni 60 000 kolonistu, būtiski mazāk, salīdzinot ar 2 miljoniem britu kolonijās. Skaitliskajā mazākumā esošie francūži īpaši bija atkarīgi no sadarbības ar pamatiedzīvotājiem.

Divus gadus pēc kara Ziemeļamerikā, 1756. gadā, Lielbritānija pieteica karu Francijai, aizsākot vispasaules Septiņgadu karu. Daudzi uzskata, ka karš Ziemeļamerikā bija šī konflikta daļa, tomēr Amerikas Savienotajās Valstīs Franču un indiāņu karš tiek uzskatīts par atsevišķu konfliktu, kas nebija saistīts ar karu Eiropā. Franciski runājošie kanādieši to sauc par guerre de la Conquête ("Iekarošanas karš").^[1]

Kara rezultāti

Lielbritānijas teritoriālie ieguvumi bija milzīgi: tā ieguva visu Kanādu, visas franču zemes uz austrumiem no Misisipi, Floridu, Grenādu, Sentvinsentu, Dominiku un Tobāgo, atguva Minorku, ieguva dominējošo stāvokli Bengālijas Navābā un ieguva Senegālu. Žurnāls "The Annual Register" 1763. gadā rakstīja, ka Amerikas britu impērija ir pilnīga un tai bija vislabākās iespējamās robežas. Tagad vajadzēja kaut kā padarīt šo milzīgo indiāņu apdzīvoto teritoriju rentablu, taču neviens nevarēja droši pateikt, kā šī impērija izskatīsies un kā tā tiks pārvaldīta. Britu vēsturniece Linda Kolija rakstīja, ka briti pārāk ātri ieguva tik lielu varu pār pārāk daudziem cilvēkiem.^[2] Par to pašu runāja lords Bedfords, kurš uzskatīja, ka Lielbritānija ir kļuvusi pārāk liela. Kanādas aneksiju viņš uzskatīja par kļūdu. Franču klātbūtne Kanādā radīja briesmas amerikāņu kolonijām un tādējādi padarīja tās vairāk atkarīgas no mātes valsts.

Džordža Vašingtona loma karā

Pirms kara sākuma Džordžs Vašingtons ieņēma koloniālā majora pakāpi un komandēja vienu no četriem Virdžīnijas kolonijas militārajiem apgabaliem. Viņš vēl bija jauns un nepieredzējis, un vēlāk viņš bija pārsteigts, ka gubernators piekrita sūtīt viņu misijā uz Ohaio. Viņa ziņojums par ceļojumu tika publicēts laikrakstos Amerikā un Anglijā, padarot viņu slavenu abās valstīs. 1754. gada 20. martā viņš tika paaugstināts par pulkvežleitnantu un drīz vien tika nosūtīts karagājienā uz Ohaio, kas beidzās ar sakāvi pie Fort Necessity. Sākumā viņš tika vainots šajā neveiksmē, bet pēc tam sabiedriskā doma pagriezās Vašingtonam labvēlīgā virzienā. Anglijas un Amerikas laikraksti atkal rakstīja par kampaņu, un karalis Džordžs II uzzināja par Vašingtonu. 1754. gada novembrī Vašingtona atkāpās no amata, bet 1755. gada 2. martā ģenerālis Bredoks uzaicināja viņu piedalīties savā ekspedīcijā kā brīvprātīgo karavīru. Neskatoties uz Bredoka sakāvi, kampaņa padarīja Vašingtonu slavenu: Ziemeļkarolīnas gubernators apsveica viņu ar nemirstīgas slavas iegūšanu.^[3]

1755. gada 14. augustā Virdžīnijas asambleja iecēla viņu par Virdžīnijas karaspēka virspavēlnieku un uzticēja viņam Šenandoa ielejas aizsardzību. Divus gadus vēlāk Šenandoas iedzīvotāji ievēlēja viņu par Birģeru palātas deputātu. 1758. gadā, gatavojoties Forbsa ekspedīcijai, viņš satika savu nākamo sievu Martu Kastisu. 1758. gada beigās viņš atkāpās no amata, jo Kara laikā viņam pasliktinājās veselība, taču viņš ieguva vērtīgu pieredzi, pierada pie neveiksmēm un sakāvēm, iemācījās apmācīt pulkus, apguva militārās stratēģijas pamatus. Tieši šajos gados viņš kļuva par spēcīgas centralizētas valdības atbalstītāju.

Audiovizuālās norādes

1754: The Bloody History Of The French-Indian Wars | History Of Warfare | Timeline (angliski)

Ārējās saites

The French and Indian War Website (angliski)
Animated Map of the French and Indian War Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē. developed by HistoryAnimated.com

Atsauces

↑ https://www.thecanadianencyclopedia.ca/en/article/seven-years-war
↑ Calloway C. G. The scratch of a pen: 1763 and the transformation of North America (англ.). — Oxford, England; New York, NY: Oxford University Press, 2006. — 250 p. — ISBN 978-0-195-33127-1.
↑ Chernow R. Washington: A Life. — New York: Penguin Press, 2010. — 945 p. — ISBN 978-1-59420-266-7.

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] ttps://www.thecanadianencyclopedia.ca/en/article/seven-years-war

[2] Calloway C. G. The scratch of a pen: 1763 and the transformation of North America (англ.). — Oxford, England; New York, NY: Oxford University Press, 2006. — 250 p. — ISBN 978-0-195-33127-1.

[3] Chernow R. Washington: A Life. — New York: Penguin Press, 2010. — 945 p. — ISBN 978-1-59420-266-7.

[1]

[2]

[3]