Poti līgums

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Vācu karaspēks Tbilisi
Osmaņu iebrukums Aizkaukāzā, 1918

Poti līgums noslēgts 1918. gada 28. maijā Gruzijas ostas pilsētā Poti starp Vācijas impērijas ģenerāli Oto fon Losovu un Gruzijas Demokrātiskās Republikas valdību. Apmaiņā pret Vācijas sniegto diplomātisko atzīšanu un militāro aizsardzību no Osmaņu impērijas uzbrukuma, Gruzija kļuva par vācu protektorātu un ekonomisko sabiedroto.

Iemesli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

14. martā sākās Trabzonas miera konference, kurā osmaņi uzstāja uz Brestļitovskas miera līgumā noteiktajām robežām un paziņoja, ka nevar uzskatīt Aizkaukāza Sejma delegāciju par līdzvērtīgu partneri, jo tas nepārstāv neatkarīgu valsti. 14. aprīlī osmaņi atsāka karadarbību. Bez lielas pretestības krita Batumi, kurā atradās 3000 gruzīnu kareivji un 600 virsnieki. Adžāri un citi vietējie musulmaņi atklāti sadarbojās ar osmaņiem. Gruzīniem izdevās gūt tikai vienu uzvaru, pie Čoloki upes. Viņu vienības atkāpās Kutaisi un Bordžomi virzienā. Radās bažas, ka osmaņi plāno ieņemt reģiona administratīvo centru Tbilisi. Gruzīni nevēlējās karot, jo osmaņu teritoriālās prasības, izņemot Batumi, galvenokārt koncentrējās uz armēņu apdzīvoto Karsas un Ardahanas apgabalu iegūšanu.[1]

1918. gada 11. maijā sākās Batuma miera sarunas, kurās osmaņu prasības jau pārsniedza Brestļitovskas robežas. Viņi pieprasīja Tbilisi, Batumi un Erivanas guberņu zemes, kā arī tiesības brīvi izmantot Karsas, Džulfas, Baku dzelzceļa līniju sava karaspēka pārvietošanai uz Persijas ziemeļiem, karadarbībai pret Lielbritāniju.

Vienošanās ar Vāciju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai izvairītos no pilnīgas sakāves un okupācijas, gruzīnu politiķi vērsās pie Vācijas. 14. maijā Gruzīnu Nacionālā Padome autorizēja sarunu sākšanu ar ģenerāli fon Losovu, lai panāktu Vācijas politisko un militāro protektorātu Gruzijā. Sarunas vadīja Nojs Žordanija, gruzīnu sociāldemokrātu un Gruzīnu Nacionālās Padomes vadītājs. Vācija gruzīniem ieteica pasludināt neatkarību un lūgt militāro palīdzību. Lai arī sociāldemokrāti, kas uz visu skatījās no šķiru cīņas viedokļa, ideoloģiski neatbalstīja nacionālu valstu veidošanos, militārā situācija reģionā piespieda gruzīnus vienoties par neatkarīgas gruzīnu valsts pasludināšanu. 22. maijā gruzīnu pārstāvji Batumi vienojās par neatkarības deklarācijas tekstu. 24. maijā tika panākta vienošanās ar vāciešiem. Tas viss notika slepenībā no armēņu un musulmaņu pārstāvjiem.[1] 25. maijā vācu desants izsēdās Poti ostā un nodrošināja pilsētas aizsardzību. 26. maijā Gruzija pasludināja neatkarību. Vācijas karagūstekņi, kas bija izvietoti Gruzijas teritorijā, jau bija atbrīvoti un uzturējās Zviedrijas konsulātā Tbilisi. Uzreiz pēc neatkarības pasludināšanas viņi sāka patrulēt stratēģiski svarīgākajos punktos un pie dzelzceļa.

Gruzijas premjers devās uz Poti. Pa ceļam viņam pievienojās gruzīnu pārstāvji no Batumi miera sarunām. 28. maijā uz fon Losova kuģa "Minna Horn" parakstīja līgumu ar kuru Vācija atzina Gruziju Brestļitovskas robežās, tā apstiprinot gruzīnu tiesības uz osmaņu iekārotajām dienvidu teritorijām. Gruzīnu delegācija ar fon Losovu devās uz Rumānijas Konstancas ostu, lai tālāk dotos uz Vāciju un nostiprinātu attiecības. Vācija arī solīja palīdzēt panākt, lai Padomju Krievija atzīst Gruzijas neatkarību.

Poti līgums Gruziju pārvērta par Vācijas protektorātu. Gruzija atzina Brestļitovskas miera līgumu, saņēma Vācijas diplomātisko atzīšanu un aizsardzību. Vācija saņēma tiesības neierobežoti izmantot Gruzijas dzelzceļus un ostas, ievest savu karaspēku, kā arī dibināt kopuzņēmumus. Vācija uz Gruziju sākotnēji nosūtīja 3000 kareivjus, ko drīz papildināja vēl divas divīzijas, kopējam kareivju skaitam sasniedzot 19 000. Lai arī Vācijas diplomātiskais un militārais spēks palīdzēja nosargāt Gruzijas neatkarību, gruzīni atteicās veidot ciešāku savienību. Līdz ar Vācijas impērijas sakāves tuvošanos, 1918. gada 21. oktobrī sākās vācu karaspēka izvešana.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]