Protektorāts

Vikipēdijas lapa

Protektorāts ir situācija, kurā militāri, politiski vai ekonomiski spēcīgāka valsts pilnībā vai daļēji kontrolē kādu citu valsti, valstisku veidojumu vai teritoriju. Protektorātu var uzspiest ar varu, starptautiskas konferences rezultātā, vai arī teritorijai pašai lūdzot aizsardzību (visbiežāk to dara kādas citas lielvaras apspiestas minoritātes vai aizsargāties nespējīgas valstis). Protektorāts var novest pie pilnīgas aneksijas un neatkarības zaudēšanas vai arī būt posms pirms neatkarības iegūšanas. Protektorāts var būt viens no kolonijas formām. Protektorātu var pasludināt, lai izbeigtu nestabilitāti (pilsoņu karu, ekonomisko krīzi, nevēlamu ārpolitiku), iegūtu kontroli pār teritoriju, kuras tieša iekarošana vai aneksija dažādu iemeslu dēļ nav iespējama vai vajadzīga. Kontrolējošā valsts parasti pārņem kontroli pār aizsardzību un ārlietām. Bez politiska un militāra protektorāta iespējams arī ekonomisks protektorāts, kurā spēcīgākā valsts pilnībā pakļauj vājākās valsts ekonomiku un dabas resursus savām vajadzībām.[1]

Ja protektorāts tiek pasludinās pār jau pastāvošu valsti, tai parasti atstāj daļēju autonomiju sfērās, kas atvieglo tās pārvaldi, vai neskar protektorātu pasludinājušās valsts intereses. Protektorātu var izveidot formāli, divām vai vairākām valstīm noslēdzot attiecīgus līgumus, vai neformāli, nostādot citus notikuša fakta priekšā, tas parasti tiek īstenots ar militāriem līdzekļiem. Protektorāts var būt viens no veidiem, kā lielvalstis izvairās no savstarpējas karadarbības par strīdus teritorijām, vienojoties par ietekmes zonām, taču nepieļaujot to pilnīgu aneksiju. Piemēram, Lielbritānija un Krievijas Impērija, 19. gadsimta beigās vienojās par ietekmes zonām Centrālāzijā.

Protektorāti pastāvēja jau senajos laikos, spēcīgākām karalistēm un impērijām nodibinot kontroli pār kaimiņvalstīm, kas kļuva par vasaļvalstīm, veidojot impērijas ārējo ietekmes zonu vai buferjoslu ar kādu citu spēcīgāku valsti.

Protektorāts kā teritorijas kontroles forma atjaunojās modernajos laikos, Eiropas koloniālajām impērijām izplešot savu ietekmi pasaulē. Nīderlande, Lielbritānija, Francija, Krievija, Vācija plaši izmantoja protektorātu veidošanu kā pirmo soli uz koloniju nodibināšanu vai aneksiju. ASV 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā uzskatīja Karību reģionu un Centrālameriku par savu ietekmes sfēru, noslēdzot formālus līgumus, vai militāri iejaucoties valstīs notiekošajā. Austrumu bloks pēc būtības bija PSRS protektorāts. ANO dažreiz uzņēmās formālas pārvaldes funkcijas pār kolonijām kas bija ceļā uz neatkarību, kā arī militāro konfliktu plosītām teritorijām (Kipra, Kambodža, Kosova, Austrumtimora u.c.).

Mūsdienās Lielbritānijai, Francijai, Nīderlandei un ASV joprojām pieder dažādas aizjūras teritorijas (galvenokārt salas), kas ir to protektorāti. Krievijas protektorāti ir virkne starptautiski neatzītu valstu Ukrainā (Doneckas tautas republika, Luhanskas tautas republika), Moldovā (Piedņestras Moldāvu Republika) un Gruzijā (Abhāzija, Dienvidosetija), kā arī Sīrija.

Daži protektorātu piemēri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]