Prezidentālie kabineti

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Prezidentālie kabineti - politiskās pārvaldes forma Veimāras republikā Vācijā laika posmā no 1930. gada 30. marta līdz 1933. gada 30. janvārim.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sakarā ar Lielo Depresiju (ekonomisko krīzi), Vācijā pašā 20. gadsimta trīsdesmito gadu sākumā izveidojās ļoti nestabila politiska situācija. Šajā grūtajā situācijā, Vācijas sabiedrībā nebija vienotības, kas attiecās uz plāniem par valsts politisko attīstību. Auga atbalsts radikālu reformu sološām partijām, un, sakarā ar vēlēšanu barjeras neeksistēšanu, parlamentā iekļuva daudzas ļoti sīkas partijas. Lielā partiju dažādība neļāva izveidot saliedētu koalīciju, kas ir nepieciešama balsojumos. Tāpēc reihstāgā nevarēja vienoties par likumu pieņemšanu, kas traucēja politiskajai valsts attīstībai. Prezidents Pauls fon Hindenburgs sakarā ar šo problēmu jau kopš 1929. gada beigām nopietni apsvēra iespēju uz parlamenta vairākumu balstīto koalīcijas valdību aizvietot ar prezidenta (respektīvi, viņa paša) ieceltu valdību. Iespēja veidot šādu valdību radās 1930. gada 30. martā. 3 dienas iepriekš sociāldemokrāta Hermaņa Millera (Hermann Müller) valdība nespēja savākt vairākumu parlamentā balsojumā par bezdarbnieku apdrošināšanas reformu. Tāpēc bija skaidrs, ka šī valdība vairs nevarēs pastāvēt. Vēl pirms Millera valdības atkāpšanās, finanšu eksperts, Centra partijas politiķis Heinrihs Brīnings (Heinrich Brüning) bija pieteicies Hindenburgam ar vēlmi izveidot prezidentālu kabinetu. 29. martā viņš tad arī tika iecelts par reihskancleru.

Brīninga kabinets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brīninga valdīšanas laikā varas centrs arvien vairāk no parlamenta novirzījās prezidenta Hindenburga rokās. Tagad valdība spēja īstenot politiku, kas bija pretrunā ar parlamenta vairākumu, tādēļ pamazām parlaments zaudēja savu nozīmi. Izmantojot šo iespēju, Brīnings īstenoja ekonomisku taupības politiku, kam nebija atbalsta parlamentā. Īstenojot šo politiku, Brīnings vairāk balstījās uz prezidenta izdotajiem ārkārtas dekrētiem, cenšoties piešķirt parlamentam tikai padomdevēja lomu. Tomēr jābilst, ka nomaiņa uz prezidentāliem kabinetiem nemaz nebija tik kardināla pārmaiņa, kā tas varētu izskatīties. Īstenībā, to ieviešana neko daudz nemainīja, jo, sekojot tradīcijām, parlamenta ietekme uz valdību sākotnēji bija diezgan liela un zuda tikai laika gaitā. Pirmais Brīninga kabinets izjuka 1931. gada 7. oktobrī, kad atkāpās ārlietu ministrs, kura amatu 2 dienas vēlāk pārņēma pats Brīnings. Turpinot īstenot taupības politiku, Brīninga kabinets pastāvēja līdz 1932. gada 30. maijam. Pēc ģenerāļa Kurta fon Šleihera (Kurt von Schleicher) iniciatīvas, Brīningam bija jāatkāpjas. Šleihers viņam pārmeta, ka Brīnings par maz esot integrējis labējās partijas, kā arī esot ignorējis Austrumvācijas lauksaimnieku intereses.

Fon Pāpena kabinets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par nākamo reihskancleru 1. jūnijā tika iecelts Francis fon Pāpens (Franz von Papen). Šī valdība tiek orientēta uz nacionālajām (labējo partiju) interesēm. Cenšoties iegūt nacionālsociālistu (NSDAP) atbalstu, Pāpens atcēla aizliegumu veidot nacionālsociālistu iekšējās SS un SA militārās vienības. 31. jūlijā notika reihstāga vēlēšanas, kurās NSDAP ieguva 37,2 % balsu un kļuva par parlamenta lielāko partiju. Bija izveidojies negatīvais vairākums, jo parlamenta vairākums noliedza demokrātiju. 12. septembrī parlaments ar milzīgu pārsvaru izteica neuzticību fon Pāpena valdībai. Hindenburgs tāpēc reihstāgu atlaida. Arī jaunievēlētais parlaments nebija apmierināts ar Pāpena politiku, tādēļ 17. novembrī Pāpens atkāpās.

Fon Šleihera kabinets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nākamo un arī pēdējo prezidentālo kabinetu vadīja Kurts fon Šleihers. Viņa valdība pastāvēja 56 dienas. Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka šai valdībai būs ļoti lielas problēmas. Bija jārod risinājums, kā varētu gūt lielo Vācijas politisko partiju atbalstu. Kaut arī reihstāgam kā demokrātiskas iekārtas politiskajam orgānam šajā laikā vairs nebija nekādas lielās nozīmes, nedrīkst nenovērtēt nacionālsociālistiskās un Komunistiskās partijas ietekmi politikā. Ignorējot šo partiju intereses, valsts apvērsums būtu nenovēršams, pat ja arī tas nenotiktu uzreiz. Šleihera sarunas ar Ādolfu Hitleru sadarbības meklējumos nenoveda ne pie kāda rezultāta. 1933.gada 22. janvārī Pāpens Hindenburga uzdevumā runāja ar Ādolfu Hitleru par iespējamo viņa iecelšanu par reihskancleru.

Prezidentālo kabinetu beigas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1933. gada 28. janvārī, pēc sarunas ar Hindenburgu, Kurts fon Šleihers paziņoja par savu atkāpšanos un ieteica Hitleru par sekotāju savā amatā. 30. janvārī Hitlers tika iecelts par reihskancleru nacionāli-konservatīvam kabinetam. Sākotnēji arī Hitlera valdība šķita turpinām prezidentālo kabinetu tradīciju, taču drīz vien Hitlers arvien vairāk sāka koncentrēt varu savās rokās, kas sākās uzreiz pēc Varas sagrābšanas (Machtergreifung) 30. janvārī. Hitlera nākšana pie varas tādēļ tiek uzskatīta arī par prezidentālo kabinetu beigām.