Veimāras Republika

Šis raksts ir par periodu Vācijas vēsturē. Par pilsētu skatīt rakstu Veimāra.

Deutsches Reich Vācijas Impērija ← 1918 – 1933 → Karogs (1919—1933) Ģerbonis (1928—1933) Devīze Einigkeit und Recht und Freiheit Himna Das Lied der Deutschen (Deutschlandlied) Location of Veimāras Republika Pārvaldes centrs Berlīne Valoda(s) vācu Reliģija protestantisms, katolicisms Valdība Federatīva pusprezidentāla republika (1919—1930) Federatīva autoritāra prezidentāla republika ar parlamentāru sistēmu (1930—1933) Reihsprezidents  - 1919—1925 Frīdrihs Eberts  - 1925—1933 Pauls fon Hindenburgs Reihskanclers  - 1918 (pirmais) Frīdrihs Eberts  - 1933 (pēdējais) Kurts fon Šleihers Likumdevējs Parlaments  - augšpalāta Bundesrāts  - apakšpalāta Reihstāgs Vēsturiskais laikmets Starpkaru periods  - Izveidota 1918. gada 9. novembrī  - Veimāras Konstitūcija 1919. gada 11. augustā  - Hitlera inaugurācija 1933. gada 30. janvārī Platība  - 1925 468 787 km² Iedzīvotāju skaits  - 1925. gadā 62 411 000       Blīvums 133,1 /km²  Nauda Papīrmarka (1919—1923) Reihsmarka (1924—1933)

Veimāras Republika (vācu: Weimarer Republik), oficiāli Vācijas Impērija (vācu: Deutsches Reich), pastāvēšanas laikā reizēm arī saukta par Vācu Republiku (vācu: Deutsche Republik), bija periods Vācijas vēsturē no 1918. līdz 1933. gadam. Pēc nacionālsociālistu ievēlēšanas 1933. gadā tika likvidēti demokrātijas mehānismi, un to uzskata par Veimāras Republikas beigām.

Dibināšana

Valsts neoficiālais nosaukums radies (pirmo reizi lietojis Ā. Hitlers 1929. g. 24. februārī) no Veimāras pilsētas vārda, kur pēc Novembra revolūcijas sanāca nacionālā sapulce, lai izveidotu jaunu valsts pārvaldes sistēmu. Bieži valsti pirms tam sauca par Vācu Republiku vai arī Vācu Tautvalsti (vācu: Deutscher Volksstaat). Balstoties uz smago ekonomisko stāvokli, kāds valdīja pēc kara beigām 1918. gada novembrī un izmantodami strādnieku masu neapmierinātību, galēji kreisie spēki 1918. gada decembrī - 1919. gada janvārī mēģināja izdarīt valsts apvērsumu. Valdības karaspēkam un policijai tomēr izdevās nemierus apspiest, bet Kārlis Lībknehts, Roza Luksemburga u.c. komunistu vadoņi tika nogalināti. Komunistu varai dažus mēnešus izdevās noturēties vienīgi Bavārijas padomju republikā.

Vācijas ķeizara pārvaldītās Vācijas Impērijas vietā Nacionālā sapulce 1919. gada 8. februārī ātri un bez diskusijām pieņēma „Likumu par pagaidu valsts varu”, kas sastāvēja no 10 pantiem. Valsts iekārtu noteica t.s. Veimāras Konstitūcija (Weimarer Verfassung), ko pieņēma Satversmes Sapulcē 31. jūlijā. Līdz ar to Vācijas Impērijas ķeizara vara tika likvidēta un 1919. gada 11. augustā proklamēta parlamentāra federatīva republika ar demokrātisku politisko iekārtu. Augstākā likumdevēja institūcija bija Reihstāgs, ko ievēlēja vispārējās vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās, proporcionālās vēlēšanās uz 4 gadiem. Parlamenta apakšpalāta Reihsrāts sastāvēja no federālo zemju pārstāvjiem. Valsts prezidentu, apveltītu plašām pilnvarām, ievēlēja vispārējās vēlēšanās uz 7 gadiem. Valdību vadīja reihskanclers. Tiesu varu īstenoja neatkarīgi, uz mūžu iecelti tiesneši.

Versaļas līguma sekas

Saskaņā ar Versaļas miera līgumu Vācijai bija jāatdod daļa tās teritoriju Francijai (ar akmeņoglēm un dzelzsrūdu bagātie apgabali Elzasa un Lotringa), Dānijai (Šlēzvigas apgabala ziemeļdaļa) atjaunotajai Polijai (Poznaņa, Pomerānija, Rietumprūsija, daļa Augšsilēzijas u.c.) un jaunizveidotajai Čehoslovākijai (daļa Augšsilēzijas). Uzvarētāju lielvalstu pārraudzībā nodeva arī (Klaipēdas (Mēmeles) apgabalu), ko vēlāk okupēja Lietuva. Dancigu (Gdaņsku) pasludināja par brīvpilsētu Polijas uzraudzībā. Zāras ogļu baseinu nodeva uzvarētāju lielvalstu pārvaldīšanā uz 15 gadiem. Dažus Vācijas apgabalus ieguva arī Beļģija. Vācijai atņēma arī visas tās kolonijas, kuras savā starpā sadalīja Apvienotā Karaliste, Francija, Beļģija un Japāna. Vācijas sauszemes karaspēks nedrīkstēja pārsniegt 100 000 vīru, tai nedrīkstēja piederēt sava kara aviācija, tanku karaspēks, zemūdens flote u.c. Gar Vācijas un Francijas robežu tika izveidota t.s. Reinas demilitarizētā zona – apm. 50 km plata zona, kurā vispār nedrīkstēja atrasties nekāds karaspēks. Reparāciju summa Versaļas miera līgumā gan skaidri netika minēta, taču vēlāk tā tika noteikta uz 31 miljardiem ASV dolāru.

Ekonomikas sabrukums

Bezdarbs sasniedza astronomiskus apmērus, inflācija, kura sākusies jau kara laikā, lielākajai iedzīvotāju daļai laupīja viņu pēdējos ietaupījumus. Bez darba palikuši arī tūkstošiem ķeizariskās armijas virsnieku un kareivju, kas organizējās biedrībās un partijās, rīkoja nekārtības, ielu kautiņus ar komunistiem un sociāldemokrātiem, kuri nebija atmetuši cerības mainīt valsts iekārtu.

1923. gada janvārī Francijas valdība, lai sodītu Vāciju par neizpildītajām ogļu un dzelzsrūdas piegādēm, okupēja Vācijas smagās rūpniecības centru Rūras apgabalā. Vācijas ekonomika sabruka pilnīgi - inflācija pieauga un pārgāja hiperinflācijā: piemēram, ja 1914. gada jūlijā par 1 ASV dolāru deva 4,20 vācu markas, 1919. gada jūlijā – 14, 1923. gada janvārī – jau 17 982, bet 1923. gada novembrī – 4 200 000 000 markas.

Likvidācija

Pastāvot daudzpartiju politiskajai sistēmai, 1920. gados, pateicoties Lielās depresijas un uzvarētājvalstu noteikto reparāciju slogam Vācijas ekonomikai, lielu ietekmi ieguva NSVSP, kas 1932. gada Reihstāga vēlēšanās ieguva 37,4% vēlētāju balstu. Nacistu partijas līderis Ādolfs Hitlers 1933. gada 30. janvārī kļuva par reihskancleru. Veimāras Konstitūcija de facto zaudēja savu spēku.

Teritoriālā struktūra (1925)

Vācu zemes (1920–1921).

Veimāras satversmes pieņemšanas laikā Vācijas Impērija sastāvēja no 24 zemēm. 1920. gadā, apvienojoties vairākām brīvvalstīm, izveidojās Tīringenes zeme. 1921. gadā Valdeku-Pīrmontu (Waldeck-Pyrmont), bet 1929. gadā arī Valdeku pievienoja Prūsijai. 1925. gadā Vācu valstī ietilpa 18 zemes un Tautu Savienības pārvaldītais Zāras apvidus:

zeme	karogs	ģerbonis	platība (km²)	iedzīvotāju skaits	iedz. blīvums /km²	galvaspilsēta
Anhalte Freistaat Anhalt			2 313,58	351 045	143	Desava
Bādene Republik Baden			15 069,87	2 312,500	153	Karlsrūe
Bavārija Freistaat Bayern			75 996,47	7 379 600	97	Minhene
Braunšveiga Freistaat Braunschweig			3 672,05	501 875	137	Braunšveiga
Brēmene Freie Hansestadt Bremen			257,32	338 846	1 322	Brēmene
Hamburga Freie und Hansestadt Hamburg			415,26	1 132.523	2 775	–
Hesene Volksstaat Hessen			7 691,93	1 347.279	167	Darmštate
Lipe Freistaat Lippe			1215,16	163 648	135	Detmolda
Lībeka Freie und Hansestadt Lübeck			297,71	127 971	430	–
Mēklenburga-Šverīne Freistaat Mecklenburg-Schwerin			13 126,92	674 045	51	Šverīne
Mēklenburga-Štrēlica Freistaat Mecklenburg-Strelitz			2929,50	110 269	38	Neištrēlica
Oldenburga Freistaat Oldenburg			6 423,98	545 172	85	Oldenburga
Prūsija Freistaat Preußen			291 639,93	38 120.170	131	Berlīne
Saksija Freistaat Sachsen			14 986,31	4 992.320	333	Drēzdene
Šaumburga-Lipe Freistaat Schaumburg-Lippe			340,30	48 046	141	Bikeburga
Tīringene Land Thüringen			11 176,78	1 607.329	137	Veimāra
Valdeka Freistaat Waldeck			1 055,43	55 816	53	Arolzene
Virtemberga Volksstaat Württemberg			19 507,63	2 580.235	132	Štutgarte
Zāra Saargebiet zem Nāciju Līgas (1920-1935)			1 910,49	768 000	402	Zārbrikene
Vācu valsts			470 026,62	63 156.689	134	Berlīne

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Veimāras Republika.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)