Procentuālā barjera

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Procentuālā barjera tiek lietota vēlēšanās, kurās partijas vai apvienības iesniedz kandidātu sarakstus. Barjera nosaka, ka, lai partija vai apvienība varētu vēlēšanās piedalīties vietu sadalē, tai ir jāiegūst noteikts procents balsu. Barjeras mērķis ir liegt mazākajām partijām dalību parlamentā, ja vien tās neapvienojas, tādējādi samazinot frakciju skaitu.

Piemēri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Barjeras var būt ļoti atšķirīgas. Izraēlā vēlēšanu procentuālā barjera ir 2% (līdz 1992. gadam — 1%, no 1992. līdz 2003. gadam — 1,5%). Turcijā barjera ir 10%. Polijā barjera ir 5%, taču tā neattiecas uz etnisko minoritāšu partijām, tādējādi ļaujot vācu minoritātei katrās vēlēšanās iegūt vismaz 1 vietu. Zviedrijā ir spēkā 4% barjera, tomēr, ja partija kādā vēlēšanu apgabalā iegūst 12% balsu, tā tiek pārstāvēta parlamentā pat, ja tā nepārvar valsts mēroga barjeru.

Itālijā, Lietuvā, Ungārijā un Polijā ir spēkā noteikums, kas paaugstina barjeru apvienībām.

Procentuālā barjera Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar likumiem, lai kandidātu saraksts piedalītos vietu sadalē Latvijas pašvaldību, Saeimas vai Eiropas Parlamenta vēlēšanās, tam ir jāiegūst vismaz 5% derīgo balsu. Lai apzīmētu šo noteikumu, bieži tiek izmantots termins "5% barjera".

Barjera netika izmantota Latvijas vēlēšanās starpkaru periodā,[1] tomēr kopš neatkarības atjaunošanas tā ir lietota visās Saeimas vēlēšanās. 5. Saeimas vēlēšanās barjera bija 4%. Barjeras paaugstināšanu ierosināja "Latvijas Ceļš", kas 5. Saeimas vēlēšanās ieguva vairāk nekā 30% balsu.[2] Līdz šim Saeimas vēlēšanās ir bijuši trīs gadījumi, kuros saraksts iegūst vismaz 4% balsu, tomēr nepārvar 5% barjeru: 6. Saeimas vēlēšanās koalīcija "Darbs un Taisnīgums" (4,6%) un 8. Saeimas vēlēšanās "Latvijas Ceļš" (4,9%) un LSDSP (4,0%).

Pašvaldību vēlēšanās 5% barjera tika ieviesta pakāpeniski: 2005. gadā to izmantoja tikai Rīgas domes vēlēšanās, bet sākot ar 2009. gada vēlēšanām tā ir spēkā visu pašvaldību domju vēlēšanās.[3][4]

Kritika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gan 1995. gada Krievijas Valsts domes vēlēšanās (5% barjera), gan 2002. gada Turcijas Lielās Nacionālās asamblejas vēlēšanās (10% barjera) vairāk nekā 45% balsu tika atdotas par sarakstiem, kas barjeru nepārvarēja. Procentu barjeras var radīt t.s. spoiler effect, sakarā ar kuru mazās partijas, kas nespēj pārvarēt barjeru, atņem balsis lielākām partijām ar līdzīgu ideoloģiju.

Mazās partijas var nonākt apburtajā lokā — ja partija, pēc vēlētāju domām, nespēj pārvarēt procentuālo barjeru, tā arī nespēj iegūt vēlētāju balsis. Ja partija nespēj iegūt vēlētāju balsis, pēc vēlētāju domām, tā nespēj pārvarēt procentuālo barjeru. Lai atrisinātu šo problēmu, vairākās valstīs tiek lietota nododamās balss sistēma. Saskaņā ar to, ja saraksts, par kuru nobalsoja vēlētājs, nepārvar barjeru, vērā tiek ņemta viņa nākamā izvēle. Tādējādi tiek samazināts "izšķiesto" balsu īpatsvars. Šāda sistēma tiek plaši izmantota tādās valstīs kā Austrālija un Īrija.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Par Saeimas vēlēšanu likuma 38. panta pirmās daļas otrā teikuma atbilstību Satversmes 6., 8., 91. un 116. pantam». Latvijas Vēstnesis. 2002.09.23. Skatīts: 2011.01.25.
  2. Ģirts Zvirbulis. «5% barjera – «krievu rulete»». Latvijas Avīze, 2008. gada 4. oktobrī. Skatīts: 2011. gada 1. janvārī.
  3. «Saeima nosaka 5% barjeru lielo pašvaldību vēlēšanās». TvNET. 2007.04.26. Skatīts: 2011.01.24.
  4. «Saeima nosaka 5% barjeru visu pašvaldību vēlēšanās». Neatkarīgā Rīta Avīze. 2008.10.02. Skatīts: 2011.01.24.