Protekcionisms
Protekcionisms ir valsts ekonomiskā politika, kas vērsta uz iekšējā tirgus aizsardzību pret importu. To realizē ar nodokļiem, kvotām, subsīdijām un citām valstiskām regulēšanas metodēm, kas nostāda pašmāju ražotājus izdevīgākā stāvoklī par ārvalstu ražotājiem.
Protekcionisma aizstāvji iekšēja tirgus aizsardzību pamato ar vietējās ražošanas attīstīšanu un darbaspēka nodarbinātības veicināšanu. Šī politika ir pretrunā ar brīvo tirdzniecību, kurā valsts uztur minimālas barjeras ārējai tirdzniecībai. No šīs pozīcijas protekcionisms tiek kritizēts par uzņēmējdarbības brīvības ierobežošanu un patērētāju tiesību pārkāpšanu.
Veidi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Protekcionisma galvenie veidi:
- Nozares — tiek aizsargāta kāda noteikta nozare
- Selektīvais — tiek aizsargāta kāda noteikta preču grupa vai vērsts pret kādu noteiktu valsti
- Kolektīvais — vērsts pret valstu grupu
- Slēptais — tiek pielietotas metodes, kas nav tiešā pretrunā ar brīvās tirdzniecības vienošanām, bet faktiski ir protekcionisms (piemēram, Krievijas valdības lēmums, ka metālu drīkst eksportēt tikai caur Krievijas ostām)
- Vietējais — protekcionisma metodes pielietotas kādā noteiktā reģionā
- Zaļais — protekcionisms ar vides likumdošanas metodēm
Instrumenti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Protekcionisma īstenošanai tiek pielietoti dažādi instrumenti:
- Muitas tarifi (nodokļi un nodevas). Tas sadārdzina importētās preces un līdz ar to samazina šo preču pieprasījumu lokālā tirgū. Rezultātā palielinās vietējo ražotāju preču relatīvais daudzums. Savukārt zaudē patērētāji cenu celšanās dēļ un, iespējams, preču kvalitātes samazināšanās dēļ.
- Importa kvotas — preču daudzums, ko valstī drīkst ievest. Tās visbiežāk ievieš, ja prece kļūst dārgāka, bet imports nesamazinās.
- Administratīvās barjeras. Lai ierobežotu importu, valstis reizēm piemēro dažādus administratīvus instrumentus (rūpes par pārtikas drošību, vides standarti, elektrodrošība u.t.t.)
- Antidempinga pasākumi tiek piemēroti, lai novērstu dempingu — preču ar zemākām cenām nekā ražotājvalstī ieplūšanu. Parasti to realizē, preci apliekot ar papildu nodokli.
- Subsīdijas — valsts piemaksa preces ražotājiem (tiešās subsīdijas) vai pārdevējiem (eksporta subsīdijas). Latvijā visvairāk subsidētā nozare ir lauksaimniecība
- Manipulācijas ar valūtas kursu. Valsts var pazemināt savas valūtas vērtību, pārdodot to ārvalstu valūtu tirgū. Tādējādi paaugstinās importa preču cena un pazeminās eksporta preču cena, ļaujot uzlabot ārējās tirdzniecības bilanci. Šāda politika ir efektīva īstermiņā. Vēlāk tā pāraug inflācijā, kas paaugstina eksporta cenas un relatīvi pazemina importa cenas.
- Starptautiskās patentu sistēmas.
- Darbaspēka imigrācijas ierobežojumi.
- Politiskas un sabiedriskas kampaņas, kas atbalsta vietējos ražotājus (piemēram, akcija "Izvēlies Latvijas preci", "Bordo karotīte").