Dempings

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Dempings ir ievesto preču pārdošana kādā valstī par cenām, kas ir zemākas par tajā esošām vai pasaules cenām.[1]

Dempingam kā ārējās tirdzniecības ārpustarifu politikas instrumentam ir spilgti izteikta ekonomiska daba. Galvenā problēma ir tā, ka iespējama situācija, kurā iekšzemes tirgus neļauj monopolfirmai realizēt optimālo produkcijas apjomu no izmantojamo faktoru ražošanas viedokļa. Turklāt šādas preces pieprasījums pēc cenas ir mazelastīgs. Tādā situācijā monopolfirma var pieteikt pasaules tirgum "dempinga karu", realizējot eksporta produkciju par cenu, kas ir zemāka nekā iekšzemes tirgus līdzsvarota cena. Šīs firmas piedāvāto preču pieprasījums šādas cenas gadījumā pasaules tirgū kļūst elastīgs un ļauj tai kompensēt cenu pazemināšanas dēļ zaudētos ienākumus.[2]

Dempinga kaitējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar dempinga kaitējumu saprot ne tikai ražošanas vai tirgus daļas sašaurināšanos, bet arī šo rādītāju pieauguma tempa un ražošanas jaudu noslogojuma pazemināšanos, nodarbinātības līmeņa un investīciju ienākumu samazināšanos, kā arī investīcijas piesaistes iespēju pasliktināšanos. Par antidempinga muitas ieviešanas pamatu var būt gan faktiskais, gan iespējamais kaitējums.[3]

Dempinga veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sporādiskais dempings[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sporādiskais jeb pagaidu dempings (angļu: sporadic dumping) ir vienreizēja, epizodiska produkcijas krājumu pārpalikuma pārdošana ārvalstīm par pazeminātām cenām. Tas notiek tad, ja firmai ir grūtības iekšzemes tirgū un uzņēmējiem ir jāizvēlas: atstāt nenoslogotas ražošanas jaudas vai arī pārdot ārvalstīm saražotās produkcijas pārpalikumus par cenām, kas ir zemākas nekā iekšējā tirgū.[2]

Nodevīgais dempings[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nodevīgais dempings (angļu: predatory dumping) ir eksporta cenu pazemināšana uz noteiktu laiku, lai izspiestu konkurentus no tirgus. Cenu pazemināšanas līmenis ir atkarīgs no firmas stratēģijas, t.i., ja ir runa par centieniem "okupēt" kādas valsts tirgu, tad eksporta cena var izrādīties zemāka par ražošanas izmaksām. Tā, piemēram, astoņdesmitajos gados rīkojās Japānas automobiļu ražotāji, cenšoties iekarot ASV tirgu.[2]

Sociālais dempings[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sociālais dempings (angļu: social dumping), kad preču cenas ražotājvalstī tiek noteiktas daudz zemākas par tirgus cenām. To valsts panāk, nosakot un apzināti turot zemu darba samaksas līmeni strādātājiem un minimālus transfertmaksājumus nestrādātājiem.[4]

Ekoloģiskais dempings[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ekoloģiskais dempings (angļu: ecological dumping), kad preču cenā nav ietvertas izmaksas, kas saistītas ar dabas piesārņošanu. Tādējādi preces tiek pārdotas par daudz zemākām cenām nekā ir to patiesā vērtība.[4]

Valūtas dempings[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valūtas dempings (angļu: currency dumping), kad eksporta cenas tiek pazeminātas nacionālās valūtas devalvācijas rezultātā.[4]Nacionālās valūtas devalvācija nozīmē, ka par importa precēm ir jāmaksā augstāka cena nacionālajā valūtā. Tas ierobežo šo preču pieprasījumu un realizāciju vietējā tirgū un tādējādi mazina importa apjomu.Devalvācija veicina eksportu, jo dod iespēju pārdot preces ārējā tirgū par zemāku cenu.[5] Valūtas maiņas daudzuma kontroli īsteno valstis, nosakot importētājiem valūtas apmaiņas limitu, ko nedrīkst pārkāpt. Līdz ar to uzņēmumi ārzemēs var iepirkt un apmaksāt tikai ierobežotu preču daudzumu. Var noteikt arī valūtas izvešanas limitu.[5]

Pastāvīgais dempings[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāvīgais dempings (angļu: persistent dumping) ir ilgstoša preču pārdošana ārvalstīm par cenu, kas ir zemāka nekā iekšzemes tirgus līdzsvarotā cena.[2]

Antidempinga pasākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Starptautiskās tirdzniecības praksē dempings tiek uzskatīts par negodīgu konkurenci neatkarīgi no tā piemērošanas veida. Ja dempinga fakts ir konstatēts, tad tās valsts tirdzniecības partneri, kura ir lietojusi dempingu, ir tiesīgi izmantot pret šo valsti tirdzniecības ierobežojumus. Šie ierobežojumi parasti izpaužas kā antidempinga nodevas vai to ieviešanas draudi.[3]

Antidempinga pasākumu – parasti maksājuma veidā – piemēro kā pretpasākumu, lai novērstu kaitīgo ietekmi, ko rada imports par dempinga cenām, un lai atjaunotu godīgu konkurenci. Pasākumu nosaka, balstoties uz dempinga starpību, kas ir eksporta cenas un normālās vērtības salīdzinājums. Salīdzinājumam izmanto identiskus vai salīdzināmus ražojuma veidus. Lai salīdzinājums tiešām būtu godīgs, var veikt korekciju, kurā tiek ņemtas vērā atšķirības, kas ietekmē cenu salīdzināmību, piemēram, atšķirības pārdošanas noteikumos, tirdzniecības līmeņos, fiziskajās īpašībās utt.[6]

Līgums par antidempinga pasākumiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārvalstu piegādātāju ietekmi uz cenu pazemināšanu regulē Pasaules Tirdzniecības organizācijas Līgums par antidempinga pasākumiem. Saskaņā ar šo līgumu dempings tiek atzīts gadījumā, ja vienas valsts preces nonāk otras valsts tirgū par cenām, kas ir zemākas nekā šo preču pašizmaksa.[2] Turklāt tiek precizēts: ja preces eksportē par cenu, kas ir zemāka nekā šīs preces pārdodamā cena eksportētāja iekšzemes tirgū. Pirms antidempinga pasākumu īstenošanas notiek izmeklēšana, kas nosaka ne tikai dempinga faktu, bet arī kaitējumu, kas nodarīts valstij importētājai.[3]

Lai sāktu izmeklēšanas pasākumus, ir jāievēro divi kritēriji:

  • dempinga starpībai ir jābūt ne mazākai par 2% no eksporta cenas;
  • importa apjoms, uz kuru attiecināts dempings, veido ne mazāk kā 3% no visa analoģiskās preces importa.

Antidempinga un pretsubsīdiju pasākumi parasti tiek noteikti uz pieciem gadiem ar iespēju, pamatojoties uz pasā­kumu pārskatīšanas izmeklēšanu, pagarināt to darbības termiņu vēl ik par pieciem gadiem. Antidempinga un pretsubsīdiju pagaidu pasākumus drīkst piemērot ne agrāk kā 60 dienas pēc izmeklēšanas sākšanas. Šādus pagaidu pasākumus var noteikt uz laiku, kas nepārsniedz četrus mēnešus tad, ja tie vērsti pret subsīdijām, un sešus mēnešus – ja tie vērsti pret dempingu.[7]

Antidempinga nodeva[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Antidempinga nodeva (angļu: antidumping duty) ir pagaidu nodeva, ko ievieš valsts importētāja, lai kompensētu preču dempinga radītos zaudējumus. Antidempinga nodevas liedz valstij eksportētājai iekļūt konkrētās valsts iekšzemes tirgū. Šo nodevu kopējā summa reizēm sasniedz miljonus dolāru. Antidempinga nodevas izmanto rūpnieciski attīstītās lielvalstis, lai aizsargātu augstu tehnoloģiju rūpniecisko ražošanu.[3]

Antidempinga nodevas likmi nosaka:

  • kā starpību cenā, par kādu reāli preci pārdod eksportētājas un importētājas valsts tirgū;
  • kā starpību cenā, par kādu prece būtu pārdota eksportētājas valsts iekšējā tirgū un par kādu tā reāli pārdota valsts importētājas tirgū.[3]

Antidempinga maksājumi Eiropas Savienībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Antidempinga maksājumu var piemērot visām precēm, kas no trešajām valstīm importētas par dempinga cenām un kuru brīvā apgrozība Eiropas Savienībā rada zaudējumus. Preci uzskata par dempinga preci, ja to eksportē uz Eiropas Savienību par cenu, kas parastās tirdzniecības operācijās eksportētājvalstī ir zemāka, salīdzinot ar līdzīgas preces cenu.[8]

Antidempinga maksājumu piemērošanas vispārīgo kārtību nosaka ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr.2016/1036 (2016.gada 8.jūnijs) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis.[8]

Kompensācijas maksājumu piemērošanas vispārīgo kārtību nosaka ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/1037 (2016. gada 8. jūnijs) par aizsardzību pret subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis.[8]

Konkrēta antidempinga vai kompensācijas maksājuma noteikšana un piemērošana, kā arī atcelšana vai mainīšana tiek noteikta ar atsevišķu regulu.[8]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Akadēmiskā terminu datubāze - dempings». Latvijas Zinātņu akadēmija.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Grigorijs Oļevskis. Starptautiskā ekonomika. Rīga : Jāņa Rozes apgāds, 2004. 67. lpp. ISBN 9984-23-110-0.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 Grigorijs Oļevskis. Starptautiskā ekonomika. Rīga : Jāņa Rozes apgāds, 2004. 68. lpp. ISBN 9984-23-110-0.
  4. 4,0 4,1 4,2 Veronika Bikse. Ekonomikas teorijas pamatprincipi. Rīga : SIA "Izglītības soļi", 2007. 442. lpp. ISBN 9984-712-79-6.
  5. 5,0 5,1 Veronika Bikse. Ekonomika un bankas. Rīga : Latvijas Komercbanku asociācijas Konsultāciju un mācību centrs, 2009. 193. lpp. ISBN 9984-9794-5-8.
  6. Eiropas Komisija Tirdzniecības ģenerāldirektorāts. Tirdzniecības aizsardzības instrumenti. Beļģija : Eiropas Savienība, 2010. 6. lpp. ISBN 978-92-79-16613-6.
  7. Eiropas Komisija Tirdzniecības ģenerāldirektorāts. Tirdzniecības aizsardzības instrumenti. Beļģija : Eiropas Savienība, 2010. 8. lpp. ISBN 978-92-79-16613-6.
  8. 8,0 8,1 8,2 8,3 «Antidempinga maksājumi | Valsts ieņēmumu dienests». www.vid.gov.lv (latviešu). Skatīts: 2018-02-11.