Puspa Kamals Dāhāls
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Puspa Kamals Dāhāls (nepāliešu: पुष्पकमल दाहाल; Pushpa Kamal Dahal; dzimis 1954. gada 11. decembrī), dzimšanas vārds Ghansjāma Dāhāls (घनश्याम दाहाल, Ghanshyam Dahal), politiskā iesauka Pracanda (प्रचण्ड, Prachanda, "kareivīgais"), ir Nepālas politiķis, Nepālas premjerministrs (kopš 2022. gada). Agrāk viņš ir bijis premjerministrs divas reizes (2008—2009, 2016—2017). Dāhāls ir Nepālas komunistiskās partijas (maoistu centrs) priekšsēdētājs kopš 1994. gada.
Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Agrīnā dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ghansjāma Dāhāls piedzima 1954. gada 11. decembrī Gandakī Pradešas Kaski apgabala Dhikura Pokharī ciema attīstības komitejas Levadē, 20 km uz ziemeļiem no Pokharas, Muktirama un Bhavani brahmaņi hinduistu ģimenē. Viņš bija vecākais dēls 8 bērnu ģimenē. Imatrikulācijas eksāmenu laikā viņš nomainīja savu vārdu uz Puspa Kamals ("Lotosa zieds"). Īstenojot karaļa Mahendras nacionālistisko politiku "dienvidu nepalizācijai", astoņu gadu vecumā ģimeni pārcēla uz Citavanas apgabalu auglīgā zemienes reģionā Terai Nepālas dienvidos. 1950. gados viņa tēvs Muktirams pārcēlās uz Indijas Asamas štatu, kur strādāja par malkas vācēju, bet 1961. gadā atgriezās mājās.
1971. gadā Puspa Kamals Dāhāls pārcēlās uz Katmandu, lai studētu Patanas studentu pilsētiņā. Pēc diviem gadiem viņš atgriezās Citvānā un ieguva lauksaimniecības zinātņu diplomu Lauksaimniecības un lopkopības institūtā Rampurā. Pēc studijām, nesaņēmis darbu pēc specialitātes, viņš kļuva par skolotāju kādā ciematā, kur strādāja līdz 1979. gadam.
Politiskā darbība pagrīdē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sašutums par zemnieku nabadzību mudināja Dāhālu pievērsties galēji kreisajai politikai. Viņš analfabētiskiem pieaugušajiem organizēja papildu nodarbības, popularizējot Marksa, Ļeņina un Mao idejas. 1981. gadā Dāhāls iestājās pagrīdes Nepālas komunistiskajā partijā (ceturtais kongress). 1989. gadā viņš kļuva par Nepālas komunistiskās partijas (Mašāla) ģenerālsekretāru. Dāhāls darbojās pagrīdē arī pēc demokrātijas atjaunošanas 1990. gadā. Viņš kontrolēja partijas slepeno spārnu, savukārt viņa domubiedrs Bāburāms Bhatarāi parlamentā pārstāvēja Nepālas apvienoto tautas fronti.
1990. gada novembrī Dāhāla vadītā Nepālas komunistiskā partija (Mašāla) apvienojās ar Nepālas Komunistisko partiju (ceturtais kongress), Proletariāta strādnieku organizāciju un Nepālas komunistisko partiju (Džanamukhī), izveidojot Nepālas komunistisko partiju (Vienotības centrs) [NKP (VC)]. 1994. gadā Bāburāma Bhatarāi un Puspas Kamala Dāhāla vadītā grupa atdalījās no NKP (VC) un izveidoja paralēlu partiju NKP-VC, par kuras priekšsēdētāju kļuva Dāhāls. Partija 1996. gadā pieņēma nosaukumu Nepālas komunistiskā partija (maoistu), vēlāk tā kļuva par Nepālas komunistisko partiju (maoistu centru).
Pilsoņu karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1996. gada 4. februārī Bāburāms Bhatarāi premjerministra Sera Bahādura Deubas vadītajai valdībai iesniedza 40 prasību sarakstu, draudot ar pilsoņu karu, ja tās netiks izpildītas. Prasības bija saistītas ar "valstniecību, demokrātiju un iztikas līdzekļiem" un prasīja, ka "jāpārtrauc ārvalstu kapitāla dominēšana Nepālas rūpniecībā, uzņēmējdarbībā un finansēs", "jāatceļ diskriminējoši līgumi, tostarp 1950. gada Nepālas un Indijas līgums", kā arī "jākonfiscē zeme, kas ir feodālās sistēmas kontrolē, un tā jāizdala bezzemniekiem un bezpajumtniekiem". Tā kā prasības netika izpildītas, 1996. gada 13. februārī NKP (maoistu) vadītie spēki vienlaicīgi sāka uzbrukumus sešos apgabalos. Pilsoņu karš, ko aizsāka ar mērķi likvidēt Nepālas monarhiju un izveidot tautas republiku, ilga desmit gadus. Puspa Kamals Dāhāls, kurš ieguva iesauku Pracanda ("kareivīgais") vadīja NKP (maoistu) militāros centienus izveidot kontroles zonas, īpaši kalnu reģionos un Nepālas rietumos.
2004. gada beigās vai 2005. gada sākumā attiecības starp Dāhālu un Bāburāmu Bhatarāi pasliktinājās pēc domstarpībām par varas sadali partijas iekšienē. Vienu brīdi Pracanda izslēdza Bhatarāi no partijas, lai gan vēlāk viņu atjaunoja amatā. Vēlāk viņi samierināja vismaz dažas domstarpības. 2005. gada 22. novembrī Pracanda un Septiņu partiju alianse publicēja "divpadsmit punktu vienošanos", kurā bija paustas vienošanās jomas starp NKP (M) un partijām, kas ieguva lielu vairākumu pēdējās parlamenta vēlēšanās 1999. gadā. Citu punktu starpā šajā dokumentā bija teikts, ka karaļa Gjānendras diktatoriskā monarhija ir galvenais Nepālas progresa kavēklis. Tur bija apgalvots, ka maoisti iestājas par cilvēktiesībām un preses brīvību, kā arī par daudzpartiju pārvaldes sistēmu. Tā pauda paškritiku, kā arī maoistu un septiņu partiju nodomu neatkārtot pagātnes kļūdas.
2006. gada 26. aprīlī NKP (maoistu) paziņoja par pamieru, kura ilgums bija 90 dienas. Šis solis sekoja nedēļām ilgušajiem masveida protestiem un ģenerālstreikam Katmandu un citviet, kas piespieda karali Gjānendru atteikties no personīgās diktatūras, ko viņš bija ieviesis 2005. gada 1. februārī, un atjaunot 2002. gada maijā atlaisto parlamentu. Pēc tam septiņu partiju alianse izveidoja jaunu valdību. Parlaments un jaunā valdība atbalstīja pamieru un sāka sarunas ar maoistiem, pamatojoties uz divpadsmit punktu vienošanos. Abas puses vienojās, ka ievēlēs jaunu konstitucionālo asambleju, lai izstrādātu jaunu konstitūciju un izlemtu monarhijas likteni. Maoisti vēlējās, lai šis process beigtos ar Nepālas pasludināšanu par republiku.
Pirmais premjerministra laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
2006. gada 16. jūnijā Dāhāls tikās sarunās ar premjerministru Giridzā Prasādu Koirālā. Šīs tikšanās rezultātā tika noslēgta Vispārējā miera vienošanās par parlamenta atlaišanu, NKP (maoistu) iekļaušanu jaunajā pagaidu valdībā, jaunas konstitūcijas izstrādi un Nepālas lauku rajonos darbojošos NKP (maoistu) "tautas valdību" likvidēšanu. Abas puses arī vienojās par atbruņošanos vēlāk starptautiskā uzraudzībā. 2007. gada 18. septembrī NKP (maoistu) izstājās no koalīcijas valdības pirms Satversmes sapulces vēlēšanām, pieprasot, lai parlaments pasludina republiku un vēlēšanās ievieš proporcionālās pārstāvniecības sistēmu. NKP (maoistu) atgriezās valdībā 2007. gada 30. decembrī pēc vienošanās par monarhijas atcelšanu pēc vēlēšanām un par daļējas proporcionālās pārstāvniecības sistēmu vēlēšanās.
Desmit gadus ilgais karš galu galā noveda maoistus Nepālas parlamentā. 2008. gada aprīlī notikušajās Satversmes sapulces vēlēšanās NKP (maoistu) ieguva ievērojamu pārsvaru. 8. maijā Satversmes sapulce pasludināja Nepālu par republiku. NKP (maoistu) Dāhālu izvirzīja premjerministra amatam. Dāhāls solīja, ka partija sadarbosies ar citām partijām jaunās konstitūcijas izstrādē, un viņš apliecināja starptautiskajai sabiedrībai, īpaši Indijai un Ķīnai, ka partija vēlas labas attiecības un sadarbību. Viņš arī sacīja, ka partija vēlēšanās ir paudusi apņemšanos atbalstīt daudzpartiju demokrātiju. 2008. gada 15. augustā pēc vairākus mēnešus ilgām diskusijām par varas dalīšanu Puspu Kamalu Dāhālu ievēlēja par premjerministru, un 18. augustā viņš nodeva premjerministra zvērestu.
2009. gada 4. maijā Dāhāls atkāpās no amata, jo viņa valdībai neizdevās iecelt jaunu Nepālas armijas virspavēlnieku — šo iniciatīvu bloķēja prezidents Rāms Varans Jādavs. Pracanda centās atcelt līdzšinējo virspavēlnieku, jo viņš kategoriski atteicās aptuveni 19 000 bijušo maoistu nemiernieku iekļaut regulārajā Nepālas armijā. 25. maijā par premjerministru kļuva Mādhavs Kumārs Nepāls.
Otrais premjerministra laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
2016. gada augustā Puspu Kamalu Dāhālu ievēlēja uz otro termiņu Nepālas premjerministra amatā. Koalīcijas valdību veidoja Nepālas komunistiskā partija (maoistu centrs), Nepālas kongress un dažas nelielas partijas. 2017. gada 24. maijā pēc iepriekšējas vienošanās ar Nepālas kongresu Dāhāls atkāpās no premjerministra amata,[1] un jūnijā viņu nomainīja Nepālas Kongresa priekšsēdētājs Sers Bahādurs Deuba.
Trešais premjerministra laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
2022. gada 25. decembrī pēc 2022. gada Nepālas vispārējām vēlēšanām Puspu Kamalu Dāhālu ievēlēja par premjerministru trešo reizi, kad par viņu nobalsoja 169 no 275 deputātiem. 2023. gada 10. janvārī viņš ieguva uzticības balsojumu parlamentā, kad par viņu nobalsoja 268 no 270 deputātiem.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Prachanda resigns as Nepal Prime Minister making way for Sher Bahadur Deuba to take over Times Now, 2017-05-24
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Puspas Kamala Dāhāla oficiālā vietne Arhivēts 2023. gada 12. jūlijā, Wayback Machine vietnē.
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Mohans Vaidja |
Nepālas komunistiskās partijas (Mašāla) ģenerālsekretārs 1986 — 1991 |
Pēctecis: Nārājans Kadzī Srestha kā Nepālas komunistiskās partijas (Vienotības centrs) priekšsēdētājs |
| Priekštecis: Jauns amats |
Nepālas komunistiskās partijas (maoistu centrs) ģenerālsekretārs Kopš 1994. gada |
Pēctecis: amatā |
| Priekštecis: Giridzā Prasāds Koirālā |
Nepālas premjerministrs 2008 — 2009 |
Pēctecis: Mādhavs Kumārs Nepāls |
| Priekštecis: Khadga Prasāds Sarma Olī |
Nepālas premjerministrs 2016 — 2017 |
Pēctecis: Sers Bahādurs Deuba |
| Priekštecis: Sers Bahādurs Deuba |
Nepālas premjerministrs Kopš 2022. gada |
Pēctecis: ' |
|