Rīgas humānisti

Rīgas humānisti bija literāti, skolotāji un sabiedriskie darbinieki, kas 16. gadsimta beigās un 17. gadsimta sākumā aktīvi darbojās Rīgas izglītības un intelektuālās vides izveidē, nostiprinot tajā renesanses humānisma idejas un neolatīniskās literatūras tradīcijas. Rīgas humānistu jēdzienu iedibināja Arnolds Spekke. Dažkārt šie cilvēki tiek raksturoti arī ar terminu Livonijas humānisti.

Spilgtākie notikumi

• Rīgas humānistu darbība rezultātā Rīgā tika izveidota tipogrāfija. Lai gan formālais un oficiālais mērķis bija atjaunotās ticības stiprināšana, tipogrāfijas devumā būtisku vietu ieņēma laicīga literatūra, tostarp neolatīniskās dzejas izdevumi;
• Rīgas Domskolas reforma būtiski uzlaboja Rīgas intelektuālo vidi un darbs skolā piesaistīja rietumu humānistus, kuru starpā ievērojamākais bija Salomons Frencelis;

Personības

• Dāvids Hilhens
• Daniels Hermanis
• Georgs Cīglers
• Bazilijs Plīnijs
• Nikolajs Mollīns
• Augustīns Eicēdijs

Pētniecība

Starpkaru periodā Rīgas humānistu darbības un mantojuma pētniecību aizsāka Arnolds Spekke. Pēc Otrā pasaules kara Rīgas humānistu pētniecība Latvijā apsīka. 20. gadsimta 80. gadu beigās to atsāka bibliotēkzinātnieks Ojārs Zanders, aplūkojot grāmatu vēstures kontekstā.

21. gadsimta sākumā Rīgas humānistu mantojuma pētniecībai pievērsusies igauņu pētniece Kristi Vīdinga. Latvijā — Ināra Ķemere un Brigita Cīrule. Eiropas ideju vēstures un Rietumu-Austrumu intelektuālo attiecību kontekstā Rīgas humānistu mantojumu pētījis vēsturnieks Kaspars Kļaviņš.

Projekta “Riga Literata” ietvaros veikta nozīmīga izpēte.