Dāvids Hilhens

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Dāvids Hilhens
David Hilchen
Personīgā informācija
Dzimis 1561. gada 9. novembrī
Rīgas brīvpilsēta (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1610. gadā
Orisova (tagad Karogs: Polija Polija)
Tautība vācbaltietis


Dāvids Hilhens (vācu: David Hilchen, latīņu: Heliconius, 1561-1610), latviski saukts arī par Dāvidu Iļķēnu, bija humānists, jurists un Romiešu tiesību zinātājs, Rīgas pilsētas sindiks (1589-1600), Polijas ķēniņa sekretārs un Vidzemes zemes tiesas notārs. Vidzemes zemes tiesību un likumu kodeksa (Liefländische Landtrechte und Constitutiones) autors, viens no Rīgas bibliotēkas (Bibliotheca Rigensis) dibinātājiem.

Viņa vārdu saglabājusi agrākā Daugavas Iļķensala jeb Rutku sala, kā arī Iļķene - bijušais dzimtīpašums, no kura plašāk pazīstama vēlākā Tērbatas ceļa Iļķenes pārceltuve, tagadējā Ādažu novadā pie Gaujas.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1591. gada 2. janvārī humānistam Dāvidam Hilhenam ar brāļiem piešķirtais ģerbonis[1]

Dzimis 1561. gada 9. novembrī[2] Rīgas brīvpilsētas tirgotāja Hansa Hilhena un viņa sievas Katrīnas, dzimušas Kalbas, ģimenē.[3] No 1580. gada studēja jurisprudenci Tībingenes, Heidelbergas un Ingolštates universitātēs, kur nodibināja ciešas saites ar Polijas un Lietuvas augstākās aristokrātijas pārstāvjiem, pēc studijām apceļoja Eiropas valstis un darbojās Polijas-Lietuvas kopvalsts lielkanclera Jana Zamoiska (Jan Zamoyski) kancelejā.

Pēc atgriešanās dzimtenē Kalendāra nemieru laikā 1585. gadā Hilhens kļuva par Rīgas rātes sekretāru, piedalījās Rīgas sūtniecībās Varšavā un Viļņā, t.sk. kā starpnieks palīdzēja nogludināt nemieru izraisīto spriedzi un noslēgt Severīna dienas izlīgumu (Severini-Vertrag), kas izbeidza Kalendāra nemierus, saglabāja pilsētas agrākās privilēģijas un panāca izlīdzinājumu starp Rīgas rāti no vienas puses un Lielo un Mazo ģildēm no otras puses.

1587. gadā apprecējās ar tirgotāja Hansa Krumhauzena (Krummhausen) meitu Katrīnu. Pēc Dāvida Hilhena uzaicinājuma 1588. gadā Nikolajs Mollīns pārcēla savu grāmatu spiestuvi no Holandes uz Rīgu, kur iespieda Rīgas rāti atbalstošus rakstus. 1589. gadā Hilhenu ievēlēja par pilsētas sindiku (Stadtsyndikus). Pēc viņa ierosmes no Reformācijas laikā katoļu klosteros un skolās konfiscētajām grāmatām izveidoja Rīgas pilsētas bibliotēku, tāpat viņš dibināja Rīgas bāriņu tiesu, piedalījās Rīgas Domskolas un rātes kancelejas reformēšanā.

Polijas-Lietuvas valdnieks Sigismunds III Vāsa 1593. gadā viņam piešķīra dzimtīpašumā Daugavas salu, kas vēlāk tika nodēvēta par Iļķēnsalu.[4][5]

Pēc poļu-zviedru kara sākuma 1600. gadā viņa vietnieks Jakons Godemans (Godemann) apsūdzēja Hilhenu valsts nodevībā, viņš bija spiests bēgt pie saviem draugiem uz Lietuvu. Tā kā viņš neatbildēja uz pavēstēm un neieradās uz tiesu Rīgā, Hilhenam piesprieda nāves sodu un atņēma īpašumus. Viņš iestājās Polijas-Lietuvas karaspēkā, kopā ar saviem draugiem Janu Zamoiski un Jirgenu Fārensbahu (Farensbach) piedalījās kaujās pret zviedriem, 1602. gadā piedalījās kaujā pie Vīlandes. 1605. gadā no Rīgas padzina viņa ienaidnieku Godemani, 1609. gadā ķēniņš Sigismunds III Hilhenu reabilitēja un formāli atjaunoja amatā gan viņu, gan viņa sievastēvu Rīgas birģermeistaru Franci Nīenštedi (Nyenstede, miris 1622).

Tomēr Rīgā viņš vairs neatgriezās un mira 1610. gada martā Zamoisku dzimtmuižā Orisovā (Orissowo) pie Varšavas. Viņa mirstīgās atliekas pārveda uz Rīgu un apglabāja dzimtas kapā.[6]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Burggrāfa Nikolaja Ekes, sindika Dāvida Hilhena un rektora Johana Rīvija runas sakarā ar reorganizētās Rīgas Domskolas atklāšanu Mollīna izdevumā "Trīs runas". Rīga: 1594 (latīņu: Orationes tres: e quibus duae Nic. Ekii proconsulis: et Dav. Hilchen syndici. Tertia Jo. Rivii, cum solenni et publico ritu produceretur ad demandatam sibi ab ampl. senatu inspectionem scholasticam subeundam. Habitae in restitutione seu instauratione scholae rigensis. Rigae 1594)

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti līdz 1800. gadam. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 102.-103. lpp.
  • Thomas Hoffmann. Der Landrechtsentwurf David Hilchens von 1599: Ein livländisches Rechtszeugnis polnischer Herrschaft. - Peter Lang GmbH, 2007 - 304 S. ISBN 3631558899 (vāciski)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Szymański, Józef. Herbarz rycerstwa polskiego z XVI wieku. Warszawa:DiG, 2001. ISBN 83-7181-217-5. s. 114., Ostrowski, Juliusz Karol. Księga herbowa rodów polskich. T. 2. Warszawa: Główny skład księgarnia antykwarska B. Bolcewicza, 1897. s. 107.
  2. www.letonika.lv
  3. Mattiesen, Heinz, „Hilchen, David“, in: Neue Deutsche Biographie 9 (1972), S. 117 f.
  4. Feldmann, Hans Johannes, Zur Mühlen, Heinz von (Hrsg.). Baltisches historisches Ortslexikon. Teil 2. Lettland: (Südlivland und Kurland). Köln/Weien: Böhlau Verlag GmbH, 1990. ISBN 3-412-06889-6. S.218.
  5. Hupel, August Wilhelm. Der nordischen Miscellaneen 15tes, 16tes un 17tes Stuck: Materialien zu einer lieflandischen Adelsgeschichte nach der ben der lezten dasigen Matrikul-Commission angenommenen Ordnung. Riga: Verlag Johann Friedrich Hartnock, 1788. S. 447.
  6. Carola L. Gottzmann, Petra Hörner. Lexikon der deutschsprachigen Literatur des Baltikums und St. Petersburgs