Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs ir Latvijas lielākā psihiatriskās un narkoloģiskās ārstniecības iestāde, kas izveidota 2007. gadā, pārņemot Garīgās veselības valsts aģentūras un Narkoloģijas valsts aģentūras funkcijas. Atrodas Tvaika ielā 2 Rīgā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aleksandra augstumu iestādes galvenā ēka 19. gadsimtā.
Aleksandra augstumu slimnīcas ārsti iestādes 100 gadu svinībās 1924. gadā. Pirmajā rindā otrais no labās sēž slimnīcas direktors Jānis Brants.

Iestāde atklāta 1824. gada 21. septembrī Sarkandaugavas labajā krastā uz stāvas skanstes. Pēc arhitekta K. F. Breitkreica projekta uzcēla 13 vienstāva, divstāvu un trīsstāvu celtnes. Par aizgādības nama vadītāju iecēla ārstu O. Hūnu. Aizgādības namā bija paredzēja ievietot nespējniekus, vājprātīgos un ar veneriskām slimībām slimojošos.

Sākotnēji Aleksandra augstumu iestādē strādāja viens ārsts, kurš vienlaikus bija arī slimnīcas direktors. Līdzās cietumniekiem (72), pārmācāmiem (40), nespējniekiem (45) un venerisko slimību pacientiem (15) psihisko slimnieku ievietošanai un uzraudzībai bija atvēlētas 52 vietas. 1903. - 1906. gadā uzcēla divstāvu akmens ēku un vienstāva mūra māju, kurā izvietoja kapliču, sekciju telpas un līķu kameras.

Otrā pasaules kara laikā Arāja komanda 1942. gada 14. aprīlī nošāva 243 Aleksandra Augstumu pacientus.[1] Iestādes nosaukums „Aleksandra augstumi” saglabājās līdz pat 1944. gadam, pēc tam tas tika vairākkārt mainīts – 1. Rīgas psihiatriskā slimnīca, Rīgas psihiatriskā slimnīca, Republikāniskā Rīgas psihoneiroloģiskā slimnīca, Psihiatrijas centrs, Garīgās veselības valsts aģentūra.[2]

Pieminekļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Piemineklis "Divi (Sašķeltā dvēsele)" atklāts 1987. gadā kā veltījums garīgi slimo cilvēku sašķeltajai personībai (tēlnieki Inta un Uldis Bergi).
  • Hipokrāta piemineklis kā atgādinājums par ārsta atbildību sabiedrības un pacientu priekšā atklāts 1989. gadā (tēlnieks Igors Vasiļjevs).[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Rudīte Vīksne. Garīgi slimo iznīcināšana Latvijā nacistiskās okupācijas laikā. Holokausta izpētes jautājumi Latvijā. Rīga: 2003. — 338. lpp.
  2. Valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs”: vēsture
  3. citariga.lv