Arāja komanda

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Arāja atsevišķā vienība
SDInsig.png
Valsts Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Pastāvēšanas laiks 1941—1943
Pakļautība Sicherheitsdienst vadītājs Ostlandē
Karaspēka veids Sauszemes spēki
Militārās operācijas Holokausts
Partizānu apkarošana Krievijas teritorijā
Partizānu apkarošana Baltkrievijas teritorijā
Salaspils koncentrācijas nometnes apsardze
Komandieri
Komandieri Viktors Arājs

Arāja sevišķā vienība (vācu: Sonderkommando Arājs) bija SD pakļauta paramilitāra vienība Otrā pasaules kara laikā, kas piedalījās holokausta īstenošanā Latvijas teritorijā, kā arī kaujās pret padomju partizāniem. Vienības skaitliskais sastāvs bija mainīgs, lielākais sasniedzot 1200 vīru. Vienība bija pazīstama arī kā Arāja komanda, Arāja banda, Viktora zēni, Žipčiki un Arājšen Buršen.[1]

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arāja vienība tika izveidota uzreiz pēc vācu armijas ienākšanas Rīgā 1941. gada 1. jūlijā, bijušajam policistam, juristam un studentam Viktoram Arājam tiekoties ar jauniecelto Ostlandes Sicherheitsdienst vadītāju Valteru Štālekeru. Sākotnējais mērķis bija izveidot pagaidu vienību dažādu "neuzticamu elementu likvidēšanai", kas, pretstatā starpvaru perioda partizānu un pašaizsardzības grupām, atrastos tiešā vācu pašpārvaldes pakļautībā. Sākotnēji vienības izveidei tika izmantotas studentu korporācijas Lettonia telpas Krišjāņa Valdemāra ielā 55, Arājs bija šīs korporācijas biedrs; līdz 5. jūlijam vienība ieguva paliekošāku mājvietu — Krišjāņa Valdemāra ielā 15.[1]

Laikraksta "Tēvija" 1941. gada 4. jūlija 4. numurā publicētais uzsaukums Arāja vienības locekļu vervēšanai

4. jūlijā laikrakstā "Tēvija" tiek publicēts aicinājums pieteikties vienības rindās un palīdzēt "zemes tīrīšanā no kaitīgiem elementiem",[2] taču lielu atsaucību tas neguva. Kā norādījis vēsturnieks Andrievs Ezergailis, vienības izveides sākumposmā lielāka nozīme bija Arāja sakariem studentu korporāciju vidē — no sākotnējiem vienības locekļiem Konstantīns Kaķis, Arvīds Dikmanis, Boriss Kinslers un Herberts Cukurs bija Lettonia biedri, kamēr Alberts Kalniņš un Kārlis Ozols piederēja Fraternitas Livonica.[1] Saskaņā ar Ezergaili, vienībā varētu būt bijuši iesaistīti arī atsevišķi Talavijas un Selonijas biedri[1], taču viņš nav norādījis ne konkrētas personas, ne sadarbības faktus.

Sākotnēji vienībai nebija atsevišķu formas tērpu, tika izmantots civilais apģērbs, kā arī Latvijas Bruņoto spēku un aizsargu formas, kā atšķirības zīme kalpoja zaļš rokas apsējs ar uzrakstu "Sicherheitsdienst". Arāja vienībai nekad netika piešķirtas tiesības nēsāt SS rūnas.[3] Vienības izmērs pieauga pamazām, uzskatāms, ka jūlijā tajā bija ne vairāk par 100 vīriem. Vienība uzsāka darboties uzreiz pēc izveidošanas.[4]

Darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūlijs Rīgā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo pavēli vienība saņēma jau uzreiz pēc izveides — pārmeklēt Rīgas ebreju dzīvesvietas, vīriešus apcietināt un nogādāt prefektūrā. Šīs Štālekera pavēles mērķis bija izprovocēt spontānus ebreju grautiņus Rīgā, taču tas neizdevās. Sagūstītie vīrieši tika sadzīti prefektūras priekšā, taču to nogalināšana pēc pašu apkārtējo latviešu iniciatīvas izpalika, toties šajā un naktīs uz 4. un 5. jūliju Rīgā izvērtās plaša ebreju dzīvesvietu izlaupīšana, kurā, domājams, piedalījās arī Arāja vienības vīri.

4. jūlija naktī, tērpti civilā, Arāja vienības vīri nodedzina Rīgas Horālo sinagogu Gogoļa ielā 25, kā arī Vecjauno sinagogu Maskavas ielā 57, Baltkrievu sinagogu Elijas ielā 15 un Zaldātu sinagogu Krāslavas ielā 24. Ugunsdzēsējiem vienības vīri neļauj ēkas glābt, liekot tiem tikai uzraudzīt, lai netiek skartas apkārtējās mājas.[5]

Sākot ar 6. jūliju Arāja vienība vācu pašpārvaldes un Rīgas SD priekšnieka Rūdolfa Langes uzraudzībā veica ebreju vīriešu un komunistu šaušanu Biķernieku mežā, pirmajā akcijā nogalinot ap 1000 cilvēku. Šaušanas Biķernieku mežā notika aptuveni divreiz nedēļā līdz pat augusta beigām, kopumā iznīcinot ap 4000 ebreju un 1000 komunistu. Lai arī sākotnēji šaušanā vienības vīrus apmācīja vācu 9. rezerves policijas bataljona vīri (vācu: Reserve Polizei-Bataillon 9), lielākoties Biķerniekos Arāja vienības vīri veica gan konvojēšanas, gan sardzes, gan arī šaušanas uzdevumus — sākotnēji viņu pienākumos ietilpa arī apcietināšana un aizturēšana līdz nošaušanai — gūstekņi tika turēti Valdemāra ielas 19. nama pagrabā. Vēlākajos šaušanas posmos apcietināšanu un aizturēšanu pārņēma Rīgas prefektūras kārtībnieki un ieslodzījumam izmantoja Centrālcietumu.[6]

Biķernieku mežā šaušanu parasti veica ap 20—25 vienības vīri, starp 30 un 40 stāvēja sardzē un 10—15 uzņēmās transporta uzdevumus, uz šaušanas vietu vienības vīri devās Rīgas sabiedriskā transporta zilajos autobusos. Šāvēji izvietojās bedres malā diviem raidot šāvienus pa vienu mērķi — vienam mugurā, otram kaklā; bedres malā bija novietots ložmetējs, lai likvidētu potenciālos bēgļus. Zināms, ka šaušanas vadīja vienības virsnieki Dībietis, Svīķeris, Kalniņš, Kaķis un Dikmanis. Pēc akcijas vienības vīri saņēma degvīnu un uzkodas.[7] Ir pamats uzskatīt, ka Arāja komandas rindās ar tiešajiem šaušanas uzdevumiem nodarbojās ap 100 vīru (t.s. "cietais simts").[8]

Izbraukumi ārpus Rīgas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas sabiedriskā transporta zilais autobuss, kādus izbraucienos izmantoja Arāja komanda

Izbraukumus ebreju iznīcināšanai reģionos vienība veica zilajos autobusos šofera Franka-Pranka vadībā, autobusā ietilpst ap 40 vīru ar šautenēm, kā arī sagādes virsnieks — viņš šāvējiem nodrošināja cigaretes, degvīnu un desas.[7] Tiek apmeklēta Bauska, Ventspils, Tukums, Talsi, Kuldīga, Krustpils, Jēkabpils, Valmiera, Viļāni, Viļaka, Balvi, Abrene, Alūksne, Litene, Ape, Mežciems, Liepāja, kā arī Rēzekne. Arāja vienības vīri starp 1941. gadā un iznīcina ap 15 000 no 21 000 Latvijas ebrejiem ārpus Rīgas.

Ārpus Rīgas Arāja vienības vīri iznīcināja arī psihiski slimos; 1941. gada 22. augustā Aglonā nošauj 544 bijušos Daugavpils psihiatriskās slimīcas pacientus, tostarp bērnus[9], 1942. gada 8. janvārī Būriņu mežā likvidēja 440 Jelgavas psihiatriskās slimnīcas pacientus[10], 1942. gada 29. martā nošāva 294 Strenču psihiatriskās slimnīcas pacientus[11] un 1942. gada 14. aprīlī bija kārta 243 Aleksandra Augstumu pacientiem.[12] Kopumā Latvijas teritorijā nošāva starp 2327 un 2372 psihiski slimo.[13]

Uzskatāms, ka gan slepkavībās izbraukumos, gan Rīgā vienības darbā neiztrūkstošs bija alkohola patēriņš; zināms, ka Liepājā pie šaušanas bedres bijusi piena kanna ruma, savukārt citur šāvējiem uzreiz pēc šaušanas katram izsniegta pudele ar spirtu.[14].Lielākajā daļā izbraukuma operāciju ebrejus uz nošaušanu konvojēja vietējie pilsētas un apriņķa policisti, bieži vienība vienā izbraucienā apmeklēja vairākas apdzīvotas vietas.[7]

Rīgas geto un Rumbula[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1941. gada 30. novembra Rīgas geto daļējās likvidēšanas operācijā un ieslodzīto dzīšanā uz Rumbulas mežu piedalījās ap 100 vienības vīru kapteiņa Herberta Cukura vadībā. Arāja vienības vīri nodarbojas ar ebreju izdzīšanu no geto, nesaudzīgi vēršoties pret tiem, kas nespēj vai nevēlas paklausīt, sadzīšanu kolonnās, kā arī kolonnu konvojēšanu uz Rumbulas mežu. Uzskatāms, ka jau pašā geto teritorijā iet bojā ap 800 cilvēku, nav gan zināms, cik no tiem nonāvē tieši Arāja vīri.

Vienības vīri tika nodarbināti arī ebreju dzīšanā tieši uz šaušanas bedrēm, taču šaušanu šoreiz veic īpaši atsūtīta 12 vāciešu grupa, kas ieradusies no Baltkrievijas. Šajā akcijā kopumā iet bojā 26 000 cilvēku, tikmēr Arāja vienības izmērs ir pieaudzis līdz 300 vīriem. Pats Arājs uzrauga vienības vīru darbu pie pašām bedrēm; vēlāk uzskatāms, ka vienības vīri aktīvi nodarbojas ar iztukšoto ebreju dzīvesvietu izlaupīšanu.[15]

Oberšturmfīrers Kalējs 1942. gada martā.

No 1941. gada decembra vienības vīrus iesaistīja Salaspils koncentrācijas nometnes ārējā perimetra apsardzē, 1943. gadā šos pienākumus vēl veica 189 vienības vīri oberšturmfīrera Konrāda Kalēja vadībā.[16]

Cīņa pret partizāniem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arāja vienības vīri pie degoša ciema 1942. gada vasarā.

Pēc ebreju iznīcināšanas Latvijā vienības vīrus ar 1942. gada pavasari iesaista partizānu apkarošanas uzdevumos Krievijā un Baltkrievijā, sākotnēji Veļikije Luki un Pleskavas apgabala, tostarp Novosokoļņiku rajonā. Arāja vienība veic Nasvas ciema nodedzināšanu un iedzīvotāju likvidēšanā 1942. gada 23. martā, šajā sadursmē iet bojā Drošības policijas priekšnieks Valters Štālekers.[17] 1942. gada augustā vienība piedalījās partizānu apkarošanas operācijās "Purva drudzis" (vācu: Sumpffieber), tajā 389 partizāni tika nogalināti cīņās, 1274 aizdomās turētas personas notiesātas un nošautas un 2350 ebrejiem izpildīts nāvessods.

Arāja komandas vīri pie Nasvas ciema 1942. gada 23. martā.

Arāja vienība 1943. gadā piedalījās arī spaidu darba strādnieku tvarstīšanas operācijā "Vasaras ceļojums" (vācu: Somerreise) Latgalē, darbos uz Vāciju tika izsūtītas 3304 ģimenes. Zināms, ka vienība 1943. gadā piedalījās arī partizānu apkarošanas operācijās "Ginters" (vācu: Gunther) jūnijā, "Hermanis" (vācu: Hermann) jūlijā, "Fricis" (vācu: Fritz) septembrī un "Heinrihs" (vācu: Heinrich).[18]

No 1943. gada 15. februārim līdz 2. aprīlim Arāja vienība 1943. gada 14. februārī sastādītās Latgales sevišķās vienības (vācu: Sonderkommando Lettgallen) sastāvā piedalās Operācijā "Ziemas burvība" (vācu: Winterzauber)[19], partizānu apkarošanas operācijā Baltkrievijā pie Asvejas ezera. Operācijā paša Arāja vadītā izlūkvienība sevišķu uzdevumu — mājlopu konfiscēšanu, pratināšanu un nošaušanu — izpildei tika piekomandēta Šrēdera grupai. Operācijā tiek iznīcināti 3904 partizāni vai par to atbalstīšanu aizdomās turētie, pie tam nošaušana principā tika atstāta SD vienību — tostarp Arāja vīru — rokās.[20]

Arāja Komandas daļa Firstembergas SD skolā 1942. gadā

1942. gada sākumā vienības štābs pārcēlās uz Krišjāņa Barona ielu 99, šajā laikā vienības vīrus sāk nosūtīt uz SD skolu Firstembergā. Partizānu apkarošanas posmā vienība pieaug līdz savam maksimālajam izmēram — 1190 vīriem. 1943. gada nogalē notika Latvijas SD pārkārtošana, Viktora Arāja rīcībā nododot III SD bataljonu un majoram Kārlim Ozolam uzticot IV bataljonu; ar šo brīdi Arāja vienība pārstāja eksistēt.[7]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 The Holocaust in Latvia, Andrievs Ezergailis, Riga: 1989, 182. lpp
  2. "Tēvija", 1941. gada 4. jūlijs (Nr. 4), 1. lpp
  3. The Holocaust in Latvia, Andrievs Ezergailis, Riga: 1989, 54. lpp
  4. The Holocaust in Latvia, Andrievs Ezergailis, Riga: 1989, 186. lpp
  5. The Holocaust in Latvia, Andrievs Ezergailis, Riga: 1989, 189. lpp
  6. The Holocaust in Latvia, Andrievs Ezergailis, Riga: 1989, 190. lpp
  7. 7,0 7,1 7,2 7,3 The Holocaust in Latvia, Andrievs Ezergailis, Riga: 1989, 191. lpp
  8. "Laiks" 1998. gada 28. februāris (Nr. 9), 2. lpp
  9. Holokausta izpētes jautājumi Latvijā, Rudīte Vīksne - Garīgi slimo iznīcināšana Latvijā nacistiskās okupācijas laikā, Rīga (2003), 326. lpp
  10. Holokausta izpētes jautājumi Latvijā, Rudīte Vīksne - Garīgi slimo iznīcināšana Latvijā nacistiskās okupācijas laikā, Rīga (2003), 331. lpp
  11. Holokausta izpētes jautājumi Latvijā, Rudīte Vīksne - Garīgi slimo iznīcināšana Latvijā nacistiskās okupācijas laikā, Rīga (2003), 340. lpp
  12. Holokausta izpētes jautājumi Latvijā, Rudīte Vīksne - Garīgi slimo iznīcināšana Latvijā nacistiskās okupācijas laikā, Rīga (2003), 338. lpp
  13. Holokausta izpētes jautājumi Latvijā, Rudīte Vīksne - Garīgi slimo iznīcināšana Latvijā nacistiskās okupācijas laikā, Rīga (2003), 341. lpp
  14. The Holocaust in Latvia, Andrievs Ezergailis, Riga: 1989, 105. lpp
  15. The Holocaust in Latvia, Andrievs Ezergailis, Riga: 1989, 192. lpp
  16. The Holocaust in Latvia, Andrievs Ezergailis, Riga: 1989, 193. lpp
  17. The hidden and forbidden history of Latvia under Soviet and Nazi occupations, 1940-1991, Rudīte Vīksne - Members of the Arajs Commando in Soviet Court Files: Social Position, Education, Reasons for Volunteering, Penalty, Rīga: 2005, 342. lpp
  18. The Holocaust in Latvia, Andrievs Ezergailis, Riga: 1989, 185. lpp
  19. Kārlis Kangeris, "Latviešu policijas bataljoni lielajās partizānu apkarošanas akcijās 1942. un 1943. gadā" (2004) 342. lpp.
  20. Kārlis Kangeris, "Latviešu policijas bataljoni lielajās partizānu apkarošanas akcijās 1942. un 1943. gadā" (2004) 347. lpp.