Reps

Amerikāņu reperis Snoop Dogg.

Reps ir vokālā izpildījuma veids — dziesmas improvizēta izrunāšana (nevis izdziedāšana) ātrā tempā. Reps ir viena no hiphopa mūzikas pamatsastāvdaļām, tomēr repu izmanto arī citos mūzikas žanros, piemēram, alternatīvajā rokā. Repa skaņdarbu vārdi parasti ir ar atskaņām un skaņdarba izpildījumu pavada roku žesti vai deju kustības. Repa aizsākumi ir meklējami Amerikas Savienotajās Valstīs 1950. gados. Īpašu popularitāti reps ieguva 1990. gadu otrajā pusē. Repa izpildītāji tiek saukti par reperiem. Visplašāko popularitāti pasaulē ir ieguvuši afroamerikāņu reperi. Vairums reperu izkopj tiem raksturīgu ģērbšanās stilu.

No parastās dzejas reps atšķiras ar to, ka reps tiek lasīts ar muzikāli — instrumentālu pavadījumu. Ļoti bieži reps tiek asociēts ar hiphopu un tās kultūru. Ir jāatzīst, ka reps ir viens no hiphopa mūzikas pamatelementiem; tāpēc it īpaši parastās sarunās tas bieži tiek izmantots kā sinonīms vārdam “hiphops”. Tomēr reps kā rečitatīvs tiek izmantots ne tikai hiphopā, bet arī citos žanros. Repu izmanto vairāki dramp&basis izpildītāji. Diezgan bieži, it īpaši saistībā ar plašu popularitāti, reps tiek izmantots arī popkultūrā, tādējādi veidojot poprepu. Rokmūzikā, tas bieži tiek sastopams tādos žanros kā repkors, ņūmetāls, alternatīvais roks un alternatīvais reps. Samērā bieži repu izmanto arī popmūzikas un ritmblūza izpildītāji.

Reps ļoti bieži tiek pienests auditorijai ar bīta pavadījumu, kuru komponē diskžokejs, bītbokss vai tiek dziedāta a cappella bez muzikāla pavadījuma. No stilistiska skatu punkta, reps sevī veido apkārtni, kurā atrodas runa, proza, dzeja un dziedāšana. Viens no slavenākajiem blūzs izpildītājiem un Grammy balvas laureāts Elaija Volds, kā arī citi blūza izpildītāji strīdējās, ka 20. gadsimtā, 20 gados blūzs tika lasīts repa formā. Volds gāja vēl tālāk, argumentējot, ka hiphops “ir dzīvs blūzs”. Viens no svarīgākajiem pierādījumiem, ka reps eksistēja blūzā, bija 1950. gadā izdotais skaņdarbs, “Gotta Let You Go” Džo Hila Lūisa izpildījumā. Vārds “reps” ir aizgūts no angļu valodas vārda “rap”, kas nozīmē — klauvējiens, sitiens (uzsverot repa ritmiku). “To rap” nozīmē “runāt”, “sarunāties”.^{[nepieciešama atsauce]}

Repa un repošanas vēsturiskas saknes var būt meklējamas Āfrikā. Vairākus gadsimtus pirms hiphopa un repa pastāvēšanas Rietumāfrikas griots lasīja stāstus bungu un citu tradicionālu instrumentu pavadījumā. Šī veida saskare bija atzīta vairāku skatuves mākslinieku, izpildītāju, mūsdienu griotu, oratoru, plašsaziņas līdzekļu un akadēmiķu starpā.

Blūzs, kura aizsācējas bija strādnieku darba dziesmas par smagu vergs darba un kuru ietekmēja Rietumāfrikas mūzikas tradīcijas, sākumā tika izpildīts melnādaino pārstāvju vidū. Taču vēlāk, ap verdzības atcelšanas laiku, par to izpildītajiem kļuva arī baltādainie darbinieki no ASV Misisipi Delta reģiona.

Džezs, kas savukārt cēlies no afrikāņu-amerikāņu un eiropiešu muzikālām tradīcijām un tika attīstīts 20. gadsimta sākumā, ir cieši ietekmējis hiphopu un tā kultūru, tāpēc tas tiek uzskatīts par tā pamatlicēju. Ne tikai džeza melodija un vārdi, bet arī džeza dzeja. Pamatojoties uz džeza mūziķa un dzejnieka Džona Sobola rakstītā, cilvēka, kurš uzrakstīja Digitopia Blues, reps “stilistiski un formāli ir pārsteidzoši līdzīgs džeza attīstībai”. Bokseris Muhameds Ali, atzīmēja repu un tā elementus, izmantoja savā runā — gan trenējoties, gan runājot runu politiskajos pasākumos.

Ar disko mūzikas kulta beigšanos reps kļuva par jaunu izpausmes formu. Runājot par repu, tas ir radies izpildītājiem eksperimentējot ar atskaņām. Tas bija sava veida atkāpšanās no disko. Šērlija Enna Viljamsa vērtē repu kā “anti-disko” kustību. Pirmie repa skaņdarbi bija vienkāršāks veids, kā radīt dziesmas un kā tās dziedāt salīdzinājumā ar disko. Viljamsa paskaidro, kā repa izpildītāji un dīdžeji iebilda pret orķestrētām un luksusa dzīvesveida diktatora daudzveidīgām dziesmām "pārtraukuma sitieniem", kuri tika izveidoti, veidojot dažādus ierakstus no daudziem žanriem un neprasa aprīkojumu no profesionālām ierakstu studijām.