Rozins Lentilijs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Rozina Lentilija 1698. gada portrets.

Rozins Lentilijs (latīņu: Rosinus Lentilius, 1657—1733) bija vācu ārsts, kas pirms ārsta tiesību iegūšanas kādu laiku strādāja par mājskolotāju Dobelē (1678—1680). Vēlāk bija ārsts tagadējās Bādenes-Virtembergas teritorijā, Virtembergas hercoga galma ārsts. Viņu uzskata par arsēna savienojuma arsēnika ieviesēju medicīnā.

1692. gadā viņš Nirnbergā publicēja apcerējumu par Kurzemes un Zemgales hercogistes ģeogrāfiju un etnogrāfiju Curlandiae quedam notabilia (latviešu: Šis tas ievērības cienīgs par Kurzemi).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1657. gada 3. jūnijā Hoenloes grāfistes pilsētā Valdenburgā kancelejas direktora Dāvida Zamuēla Lentilija (Linzenbārta, Linsenbahrt) ģimenē. Mācījās skolā Anspahā (tagad Neu-Anspach), 14 gadu vecumā sāka studijas Heidelbergas Universitātē (1671—1673), studijas turpināja Jēnas Universitātē (1673—1674), tomēr pēc tēva nāves bija spiests tās pārtraukt.

Pēc ilgākiem darba meklējumiem viņš 1678. gadā ieguva mājskolotāja vietu Dobeles latviešu luterāņu draudzes mācītāja M. Musmaņa ģimenē. Līdztekus Lentilijs aizrāvās ar dziedniecību un vietējo iedzīvotāju paražu pētniecību. Pēc Anspahas grāfa uzaicinājuma 1680. gadā viņš caur Ventspili atgriezās Vācijā, kur pēc doktora inaugurācijas disertācijas "Par pārejošā trīsdienu drudža epidēmiju" (De Febre tertiana intermittente epidemia) aizstāvēšanas kļuva par ārstu Krailsheimā (1680), pēc tam — par pilsētas ārstu (Stadtphysikus) Nērdlingenē (1685).

1683. gadā Lentiliju uzņēma "Dabas kuriozu akadēmijā" (latīņu: Academia Naturae Curiosorum), kas 1687. gadā saņēma Svētās Romas impērijas ķeizara Leopolda atļauju un tiesības saukties par vācu dabaspētnieku akadēmiju "Leopoldina".

1698. gadā viņu uzaicināja kļūt par Bādenes-Durlahas markgrāfa personīgo ārstu (Leibmedikus), pēc tam — par Štutgartes pilsētas ārstu un Virtembergas hercoga personīgo ārstu. 1711. gadā viņš kļuva par hercoga padomnieku, pavadīja Virtembergas hercogu ceļojumos pa dažādām Eiropas valstīm.[1]

Miris Štutgartē 1733. gada 12. februārī.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1362 lappuses biezā grāmata Eteodromus medico-practicus anni MDCCIX (1711)

Bez daudziem medicīniskiem rakstiem viņš publicēja arī dabaszinātniskus un ģeogrāfiskus rakstus:

  • De Restitutione in integrum, 1672
  • Disputatio physico-medica de saliva et vasis salivalibus ... (Georg Franck von Franckenau, Rosinus Lentilius). Typis Joh. Christiani Walteri, 1673 - 24 lappuses
  • De dolore lienis, affectu hypochondriaco & scorbuto (Georg Wolffgang Wedel, Rosinus Lentilius). In Rolfinck, Epit. meth. cog., 1675, 237—256 lpp.
  • Disputatio inauguralis medica De Febre tertiana intermittente epidemia, praeterito sere Septentrionem, sub[...] ; ex Curlandiam infestante, Quam... in incluta Altdorffina... submittit Rosinus Lentilius, Waldenburgo-Francus... Literis Henrici Meyeri, 1680
  • Leichenrede über Johann Ernst Stüber, 1681
  • Wolgemeintes Bedenken uber die zu Frühlings- und Herbst-Zeiten unzeitig angestellte Präservir-Aderlässen. Und wie solche zu bequemerer Zeit anzustellen, 1692
  • Curlandiae quedam notabilia. In: Ephemerides medicophysicae Caesareae Leopoldianae Academiae II1, Ann. X, App. 115—138 lpp. 1692 (izdots ar profesora A. Tenteļa ievadu un latvisko tulkojumu LU rakstu XI sējumā 1924. gadā 31 — 73 lpp.)
  • Rosini Lentilii curiosorum Oribasii disquisitio de terraemotu anno 1690 d. 24. Novembr. 1694
  • De serpentum corona, 1696
  • Tabula consultatoria medica. 1696
  • Continens Tractatus & Dissertationes Virorum Celeberrimorum Ineditos ..., Kühnius, 1698 — 336 lappuses
  • Eiusdem Cum Parte Priori Argumenti. Kühnius, 1698 — 4 lappuses
  • Miscellanea Medico-practica Tripartita Quorum Partibus Prioribus Continentur Historiæ, Discursus, Consilia, Epistolæ ... Tertia Autem Tractatus Et Dissertationes Virorum Celeberrimorum Inediti, Etc. Rosinus LENTILIUS, Heinrich SCRETA, 1698
  • Ad excelentissimum virum Dn. D. Ludovicum Christophorum Guckelinum, medicum Francofurtensem de hydrophobiae caussa et cura, dissertatio Rosini Lentilii (Rosinus Lentilius, Ludwig Christoph Guckelin). Kühn, 1699 — 56 lappuses
  • De hydrophobiae caussa et cura, dissertatio Rosini Lentilii (Rosinus Lentilius (Linsenbahrt), Ludwig Christoph Guckelin). Kühn, 1700 — 56 lappuses
  • Programma intimatorium, quo schematismus Eteodromi medico-practici ... exhibetur, 1709 — 8 lappuses
  • Eteodromus medico-practicus anni MDCCIX. Mezler, 1711 - 1362 lappuses
  • Iatromnemata theoretico-practica bipertita. Mezler, 1712
  • Bufo ex dorso pariens, 1715
  • Ranarum in Pisces curiosa metamorphosis, 1715
  • Consultatio medica exhibens quaestiones maxime necessarias aegrotis a medico proponendas. Apud autorem, 1718 — 83 lappuses
  • Neue Beschreibung Des zu Göppingen Im Löbl. Hertzogtume Würtenberg gelegenen edlen, berühmt- und uralten Sauer-Brunnen. Müller, 1725 — 152 lappuses
  • Der durch Gottes Gnade sich selbst helffende Artzt, 1733 — 96 lappuses

Šis tas ievērības cienīgs par Kurzemi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cik ziema ir gara un auksta, tik vasara īsa un īsta, t.i. ļoti karsta, ta ka īsti nesaskan ar joku apgalvojumu: Kurzemē deviņus mēnešus ir ziema un trīs mēnešus auksts. Jo kad tur saule sasniegusi debesu vidu, tad saceļas tāds karstums, ka to neieradis cilvēks tikko var panest. [..] Ta kā patiesi nekas ilgi nepastāv, kas neietur mēru, tā arī šis karstums tikko pārsniedz jūlija mēnesi. Vasaras laikā ir arī diena visgarākā, tā ka pie skaidras debess vakara krēsla pavisam nenozūd un pāriet rīta gaismā, saule it kā skārtu visu horizontu.

Dzīvnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šī zeme ir bagāta ar visāda veida kustoņiem. Brieži ļoti lielā skaitā skraida pa mežiem. [..] Ar vilkiem tur ir pilnas visas malas. Zaķus var redzēt tik daudz, ka nezin vai uz vēršu tirgus ir vairāk mušu. [..] Vai caur zaķa gaļas krietnību radies jauno meiteņu skaistums, tā es neņemos izšķirt, bet lielākais vairums ir laimīgi skaistas. [..] Kā jūras, tā upju zivju pārpilnība ir ļoti liela, viņas ķer ezeros un upēs, gar krastu un aizturētos ūdeņos.

Saimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzemnieki ir tik bagāti ar mājlopiem, ka to var saukt par Holandes gaļas tirgu, tāpēc ka ne tik turpu sūta salīto gaļu, bet pat pāri jūrai uz Angliju. [..] Pilsētās nav miesnieku, bet zemnieki apmēram divas reizes nedēļā ieved pilsētā dažādas sugas kautu lopu.

Tīrumi ir augļiem svētīti, tā kā kuģi galvenos ienākumus patiesi liek uz labības izvedumu. [..] Visvairāk pelna apbrīnošanu tas, ka vasaras sējumi pusotra mēneša laikā atgriežas apcirknī, t.i., ka tik maz dienu laikā ievāc tikko zemē apbedītos un jaunām vārpām pavairotos graudus. [..] Ļoti plaša ir tur arī griķu kultūra. Citas labības sugas ir tādas pašas kā pie mums. Linus un kaņepes audzina plašos apmēros.

Dzintaru, ja tik to var pieskaitīt pie minerāliem, izmet krastmalā Baltijas jūra. [..] Ja slepeni uzlasa kaut tik mazu gabaliņu, par kuru pat feniņu nemaksā, tad tas ir kriminālnoziegums. Daži algoti jātnieki jādelē pa jūrmalu šurpu turpu. [..] No dzintara izgatavo dažādas dreijātas lietas, veselas žuburu lampas, tādas pašas kā no misiņa, kas bagāto mājās karājas pie istabas griestiem, spēļu kauliņus, nažu rokturus, kakla rotas un citu.

Ēdieni un dzērieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemnieki pa lielākai daļai pārtiek no viegli samaltas griķu putras, tad arī no miežu putras, abas vārītas ar pienu, pa lielākai daļai sarūgušu, viņu liek galdā koka traukos. Tāpat viņi ēd putriņas un visādus sakņaugus.

Smalkākie iedzīvotāji bez meža zvēru gaļas un arī citiem mums pazīstamiem ēdieniem gatavo sev īpatnējus un it kā tautiskus ēdienus. [..] Viņi ir pieraduši pie zināma ēdiena, ko sauc par soost. Joko, ka ārzemnieki, kas vienreiz baudījuši no šīs barības, ļoti nelabprāt atstājot šo zemi, un ja atstājuši, tad viņus mocot brīnišķīgas ilgas to atkalredzēt. [..] Šis ēdiens ir zināmā mērā maisījums no dažādam lietām, piemēram, jēra šķiņķa un tievām zarnām, žāvētiem zušiem, butēm, siļķēm, rāceņiem un, es nezinu, vēl kā, un viss tas tiek vārīts pienā. Varētu likties, ka šeit samaisīts cepts ar vārītu, austeri ar pelēkajiem strazdiem, tomēr no tā neceļas nepatīkama smarža, bet gan augšlejām īsti patīkams virums.

Par gardumu viņi tur arī ēdienu, izgatavotu kaviāra veidā, ja nemaldos, no zivju ikriem. Ikrus viņi liek etiķī, ar sāli samaisītā, un tā aukstus bauda ar lielāko kāri. No siļķēm arī taisa ēdienu - rossul. Siļķu gaļu tīra no asakām, sagriež smalkos gabaliņos un pieliek klāt: rutkus, sasmalcinātus saldus ābolus, olīvu eļļu, sāli, etiķi, piparus. Pēc tam šo maisījumu uzglabā dažas dienas zināmā vietā, tā ka šī stipri smirdošā vieta sāk pūt. Viņi to ēd un kāri bauda.

Parastais zemnieku dzēriens nav vis vienkāršs ūdens, bet nezinu, kas par sālījumu, kas, vismaz pēc mana sprieduma, ir sliktāks par avota ūdeni. Viņi noliek pirtī aizkrāsnē trauku ar tapu apakšgalā. Šī trauka iekšpuse izklāta ar linu drēbi, caur kuru kāš nezinu ar ko raudzētu šķidrumu. [..] Bez šī dzēriena bagātākie zemnieki un citi vācieši brūvē alu no miežiem un apiņiem, veselīgu un garšas ziņā patīkamu. [..] Medus ūdens ir kurzemnieku parastais dzēriens. To vāra divējādā veidā: viens ar savu ļoti patīkamo skaidrumu nebūt neatpaliek spāniešu vīnam pakaļ. Tas ir salds un reibinošs dzēriens. Otrs krāsas ziņā sacenšas ar alu. Zem saules gan neatrast neviena, kas vairāk būtu nodevies degvīna dzeršanai kā šī un kaimiņu tautas.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Heß, Wilhelm, „Lentilius, Rosinus“, in: Allgemeine Deutsche Biographie 18 (1883), S. 262 [Onlinefassung]; URL: [1]
  2. Tulkojuma fragmenti no latīņu valodas: Arnis Radiņš. Arheoloģisks ceļvedis latviešu un Latvijas vēsturē. Rīga: Neputns, 2012. — 418 lpp.