Sāļus neradošie oksīdi

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Sāļus neradošie oksīdi ir tādi oksīdi, kuriem tieši neatbilst ne skābes, ne bāzes.[1] Agrāk tos dēvēja par indiferentajiem oksīdiem, tomēr no šī nosaukuma atteicās, jo sāļus neradošie oksīdi ir visai reaģētspējīgas vielas. Salīdzinājumā ar citiem oksīdiem, sāļus neradošo oksīdu ir ļoti maz. Pazīstamākie sāļus neradošie oksīdi ir oglekļa monoksīds CO un slāpekļa monoksīds NO. Tradicionāli pie sāļus neradošajiem oksīdiem pieskaita arī dislāpekļa oksīdu N2O, kas pēc savas molekulas uzbūves īstenībā ir slāpekļa oksonitrīds. Sāļus neradošie oksīdi ir arī silīcija monoksīds SiO un mazpazīstamie sēra monoksīds SO un sēra suboksīds S2O.

Oglekļa monoksīds tikai nosacīti ir sāļus neradošs oksīds, jo reaģē ar nātrija hidroksīdu, veidojot nātrija formiātu (skudrskābes sāli):

CO + NaOH → HCOONa

CO arī veidojas, termiski sadalot skudrskābi:

HCOOH → CO + H2O

Oglekļa un slāpekļa monoksīdi viegli oksidējas, veidojot skābus augstākos oksīdus:

2СО + О2 → 2СО2
2NO + O2 → 2NO2

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. G. Rudzītis, F. Feldmanis. Neorganiskā ķīmija. R., "Zvaigzne", 1981, 112. lpp.