Rudastes baloži
| Rudastes baloži Nesoenas (Salvadori, 1893) | |
|---|---|
 Madagaskaras ūbele (Nesoenas picturatus) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Baložveidīgie (Columbiformes) |
| Dzimta | Baložu dzimta (Columbidae) |
| Apakšdzimta | Tipiskie baloži (Columbinae) |
| Ģints | Rudastes baloži (Nesoenas) |
 Rudastes baloži Vikikrātuvē | |
Rudastes baloži (Nesoenas) ir viena no baložu dzimtas (Columbidae) ģintīm. To pārstāv 5 sugas, 3 no kurām ir izmirušas. Rudastes baloži apdzīvo vai apdzīvoja Madagaskaru, kā arī Maskarēnu, Komoru un Seišeļu salas. [1][2]
Etimoloģija
[labot | labot pirmkodu]Ģints latīniskais nosaukums atvasināts no grieķu nesos ("sala") un oinas ("balodis")[1]
Taksonomija
[labot | labot pirmkodu]Vēl nesenā pagātnē šīs grupas sugas nereti iekļāva ūbeļu vai baložu ģintīs. Savukārt tad, ja Nesoenas ģints tika akceptēta, to bieži aplūkoja kā monotipisku ar sārto balodi kā vienīgo sugu. DNS dati, morfoloģiskās īpatnības un ģeogrāfiskā izplatība liecina, ka ģints nav monotipiska, bet tās izdalīšana no "tipiskiem" baložiem un ūbelēm ir pamatota. Acīmredzot ģintij ir monofilētiska izcelsme no Madagaskaras–Maskarēnu reģiona.[3]
Kopīgās iezīmes
[labot | labot pirmkodu]Rudastes baložus padara atšķirīgus no citām Maskarēnu un Madagaskaras baložveidīgo sugām daudzas anatomiskas galvaskausa, krūšu kaula, augšdelma kaulu, augšstilba kaulu, apakšstilba galveno kaulu un stulmu īpatnības – piemēram, tiem ir izteikti šaurs asaru kauls vai apakšstilba galvenajam kaulam proporcionāli izturīgāki proksimālie un distālie gali. Rūpīgi un skurpulozi kaulu fosiliju un abu recento sugu pētījumi, papildināti ar agrīniem aprakstiem, ļāva izmirušos taksonus pieskaitīt rudastes baložu ģintij.[1][3][4]
Sistemātika
[labot | labot pirmkodu]Ģints iekļauj piecas sugas. Visas trīs izmirušās sugas apdzīvoja Maskarēnu salas, kur pirmatnīgās dzīvotnes Maurīcijā un Rodrigesā ir pilnībā iznīcinātas vai izmainītas, savukārt Reinjonā saglabājušās daļēji. Reinjonas sārtais balodis dažkārt tiek aplūkots arī kā Maurīcijas sārtā baloža pasuga:
| Attēls | Nosaukums | Zinātniskais nosaukums | Izplatība | Aizsardzības statuss |
|---|---|---|---|---|
 | Maurīcijas ūbele[5] | Nesoenas cicur | Maurīcija | Izmirusi |
| Izmira ap 1700. gadu | Reinjonas sārtais balodis[6] | Nesoenas duboisi | Reinjona | Izmirusi |
_1.jpg) | Sārtais balodis[7] | Nesoenas mayeri | Maurīcija | Augsts apdraudējuma risks |
_Mauritius.jpg) | Madagaskaras ūbele[8] | Nesoenas picturatus | Madagaskara, Maurīcija, Komoras, Reinjona, Majota, Seišelas, Čagosu arhipelāgs | Zems apdraudējuma risks |
| Izmira starp 1725. un 1761. gadu | Rodrigesas ūbele[9] | Nesoenas rodericanus | Rodrigesa | Izmirusi |
Izmiršana
[labot | labot pirmkodu]
Maskarēnu salās kopš 1600. gada ir izmirušas vairāk nekā 35 putnu sugas un pasugas, kas ir trešais katastrofālākais globālais rādītājs pēc Havaju salām un Jaunzēlandes. Baložus un ūbeles cilvēki daudzviet medīja dēļ gaļas. Vissmagāk tas skāra salu faunu, kur daudzas sugas kļuva retas vai izzuda pilnībā. Maskarēnās baložveidīgie pārstāvēja daudzveidīgāko putnu kārtu, tādēļ arhipelāga kolonizācija šai grupai bija īpaši postoša. Salas zaudēja vismaz 11 endēmas baložu sugas, ieskaitot dodo un Rodrigesas solitāru. Tiešas medības, invazīvo plēsēju ieviešana un mežu izciršana bija primārie iemesli, kas izraisīja vietējās putnu faunas izmiršanu.[1] Pateicoties savlaicīgiem aizsardzības pasākumiem, kurus 20. gadsimta 70. gados iesāka Darela savvaļas dzīvnieku aizsardzības trests, izdevās paglābt sārto balodi — vienīgo izdzīvojušo kārtas pārstāvi Maskarēnās.
Izmiršana Reinjonā
[labot | labot pirmkodu]Visuzskatāmākā liecība par straujo Maskarēnu baložu izzušanu ir atskaites no Reinjonas, bet līdzīga izmedīšana skāra visas arhipelāga salas. Mazāk kā desmit gadus pēc pirmās apmetnes izveidošanas Reinjonā agrīnais kolonists Melets 1671. gadā netieši liecināja par postu, kāds drīzumā sagaida vietējo putnu faunu: "Visapkārt ir pilns ar savvaļas baložiem, daži no kuriem ir pelēki ar liegi debeszilu nokrāsu, citi rūsgani sarkanīgi [..] Sezonas laikā tie ir tik trekni, ka vairs nav redzama kloāka. Tie ir ļoti garšīgi. Meža baloži un ūbeles, kādus es redzēju Eiropā, un tikpat labi".
1703. gada ziņojums liecina, ka 32 gadus vēlāk visi Reinjonas baloži un ūbeles ir izmiruši: "Aizgājušos laikos mēs salā redzējām baložus tik lielā skaitā, ka sievietes vienai maltītei ar nūju nogalināja veselu duci, dažreiz pat savā ķēķī. Taču pēdējos gados sākām manīt žurkas, kurus atveda gar salu pietauvojušies kuģi. Lai izvairītos no milzīgajiem žurku radītiem zaudējumiem, kļuva nepieciešams Burbona salā [=Reinjona] izlaist kaķus. Bet tiem apkārtnē bija pieejama tāda barības pārbagātība, ka viņi nepalika būdās vai mājiņās un izklīda mežos, kur dikti savairojās. Kopīgi ar žurkām tie pilnībā izskauda visus baložus".[1]
Izmiršana Maurīcijā
[labot | labot pirmkodu]Iegurņa elementi liecina, ka Maurīcijas ūbele, līdzīgi Madagaskaras "līdziniecei", ligzdoja tuvu zemei. Līdz ar daudzām Maskarēnu sugām raksturīgo uzticēšanos, tā varēja kļūt pilnīgi nepasargāta invazīvo plēsēju priekšā. Kaķi tika ieviesti Maurīcijā un pārgāja savvaļā ap 1700. gadu, melnās žurkas ap 1600. gadu vai vēl agrāk, bet brūnās žurkas ap 1735. gadu. Kalnainie apvidi nodrošināja patvērumu Maurīcijas ziliem baložiem, kas izdzīvoja līdz 19. gadsimtam un sārtiem baložiem. Savukārt Madagaskaras ūbele ir vairāk parasta līdzenumos, pat ja uzturas kalnainās salās (piemēram, Komorās). Ja arī Maurīcijas ūbele deva priekšroku līdzenumu dzīvotnēm, tā kļuva vieglāk pieejama ievazātajiem plēsējiem un medniekiem. Perā Dikro 1725. gadā atzīmēja, ka "tourtelles" Maurīcijā sastopamas neskaitāmā daudzumā (viņš varēja norādīt uz visiem salas baložveidīgajiem) un noķeramas ar rokām. Acīmredzot ūbeles izmira drīz pēc tam.
Izmiršana Rodrigesā
[labot | labot pirmkodu]Rodrigesas ūbeles pieminēja divi agrīnie kolonisti. Hugenots Fransuā Leguā uzturējās Rodrigesā no 1691–1693. gadam un atstāja pirmo vietējās faunas aprakstu. Viņš atzīmēja, ka ūbeles "nekad neveidoja ligzdas uz Salas, bet vienīgi tuvējās kaimiņu saliņās". Vērīgais kolonists pieļāva, ka "šādi tās izvairījās no žurkām, kas milzīgā skaitā dzīvoja pašā Salā".
Franču pētnieks Žiljēns Taforē pavadīja Rodrigesā astoņus mēnešus 1726. gadā un aprakstīja līdzīgu ainu: "Ūbeles tur mājo kuplā skaitā, tomēr cietzemē redzēju tikai dažas. Līdzīgi papagaiļiem, tās barojas dienvidu saliņās. Cietzemi ūbeles apmeklē, lai padzertos". 1761. gada atskaite liecina, ka baloži salā vairs nav atrodami.[1]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- 1 2 3 4 5 6 Julian Pender Hume. Systematics, morphology, and ecology of pigeons and doves (Aves: Colombidae) of the Mascarene Islands, with three new species. 2011. Magnolia Press. ISSN 1175-5326
- ↑ The Birds of Africa: Volume VIII: The Malagasy Region: Madagascar
- 1 2 Cheke, Anthony S. (2005): Naming segregates from the Columba–Streptopelia pigeons following DNA studies on phylogeny. Bull. B.O.C. 125(4): 293–295.
- ↑ Alive: Madagascar Turtle-dove (Nesoenas picturatus)
- ↑ Mauritius Turtle-dove Nesoenas cicur, Sarkanā grāmata
- ↑ Reunion Pigeon Nesoenas duboisi, Sarkanā grāmata
- ↑ Pink Pigeon Nesoenas mayeri, Sarkanā grāmata
- ↑ Madagascar Turtle-dove Nesoenas picturatus, Sarkanā grāmata
- ↑ Rodrigues Turtle-dove Nesoenas rodericanus, Sarkanā grāmata
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]Literatūra
[labot | labot pirmkodu]- Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži. Džeralds Darels. Rīga. Zinātne. 1981
- Šķirsta jubileja. Džeralds Darels. Nordik. 2003. ISBN 9984-751-12-0
- Lost Land of the Dodo. An Ecological History of Mauritius, Reunion & Rodrigues. Anthony Cheke, Julian Hume. T & AD Poyser. London. 2008. ISBN 978-0-7136-6544-4
- Extinct Birds of Hawaii. Michael Walther. Julian P. Hume. Mutual Publishing 2016. ISBN 978-1939487-61-2