SIM karte

Vikipēdijas lapa
SIM karte

SIM karte (angļu: Subscriber Identity Module) ir viedkarte, ko parasti izmanto GSM mobilo (vai citu mobilo) telefonu operatori, pakalpojumu sniedzēji, kas ir unikāli identificēta.

Tas ļauj pakalpojuma sniedzējam atpazīt pakalpojuma lietotāju un piegādāt tam nepieciešamos pakalpojumus.

SIM karte tiek kodēta un aizsargāta ar vairākām atslēgām. Parasti: PIN1, PIN2, PUK1, PUK2. Katra koda kļūdaina pēc kārtas ievadīšana ir limitēta.

Ievadot kļūdainus kodus pieejai SIM kartes informācijai vairāk reizes, nekā kartē ir atļauti mēģinājumi, tā tiek bloķēta.

SIM karte sastāv ne tikai no datiem, bet faktiski ir minidators, kas salīdzinoši labi aizsargāts.

Fizisko SIM karšu formāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilna izmēra SIM (1FF), mini-SIM (2FF), micro-SIM (3FF) un nano-SIM (4FF)

SIM kartes gadu gaitā kļuvušas mazākas, funkcionalitāte ir neatkarīga no formāta. Pilna izmēra SIM kartēm sekoja mini-SIM, micro-SIM un nano-SIM. Tiek izgatavotas arī iekārtās iemontētas SIM kartes.

SIM karšu izmēri
SIM karte Ieviesta Standarts Garums (mm) Platums (mm) Biezums (mm)
Pilna izmēra (FF) 1991 ISO/IEC 7810:2003, ID-1 85.60 53.98 0.76
Mini-SIM (2FF) 1990. gadu beigas ISO/IEC 7810:2003, ID-000 25.00 15.00 0.76
Micro-SIM (3FF) 2003 ETSI TS 102 221 V9.0.0, Mini-UICC 15.00 12.00 0.76
Nano-SIM (4FF) 2012. gada sākums ETSI TS 102 221 V11.0.0 12.30 8.80 0.67
Embedded-SIM JEDEC Design Guide 4.8, SON-8 6.00 5.00 <1.0

Iegultā SIM karte (eSIM)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: eSIM

2015. gada jūlijā Apple un Samsung paziņoja par notiekošām pārrunām ar telekomunikāciju kompāniju asociāciju GSMA par iegulto SIM karšu ieviešanu.[1]

Tradicionālās SIM kartes ir piesaistītas vienam sakaru pakalpojumu sniedzējam, un to nomainīt, nemainot arī SIM karti, šobrīd nav iespējams.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]