Saiešanas telts
Saiešanas telts, arī Tabernākuls saskaņā ar Toru bija izraēļu galvenā svētnīca periodā pēc aiziešanas no Ēģiptes verdzības līdz pat Jeruzalemes tempļa uzcelšanai. Saiešanas telts celtniecības detaļas aprakstītas Otrajā Mozus grāmatā.
Saiešanas telts bija saliekams un pārvietojams templis, kas sastāvēja no telts ar krāsainiem pārklājiem, ko ierobežoja žogs. 15 x 20 metrus liela iežogota pagalma rietumu galā atradās 5x5 metrus liela, ar ādām pārklāta svētnīca, ko veidoja divas telpas — iekšējā svētnīca "Svētā vieta" ar Menoru un kvēpināmo upuru altāri un "Svētumu svētums" (Kodesh Hakodashim), kas bija Dieva klātbūtnes mājvieta un kur atradās arī Derības šķirsts. Pagalmā atradās mazgāšanās trauks un dedzināmo upuru altāris. Ieeja svētvietā bija no austrumiem un vissvētākā vieta atradās rietumu pusē. Pagalmā drīkstēja ieiet visi dievlūdzēji, Svētajā vietā priesteri, levīti, bet Svētumu svētumā tikai Augstākais priesteris vienu reizi gadā.
Sinagogas modelis
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sinagogu struktūra seko Saiešanas telts izkārtojumam. Katrā sinagogā svētākā vieta ir arka "aron kodesh", kurā novietota Tora, tāpat kā Derības šķirstā bija ievietotas plāksnītes ar Desmit baušļiem. Līdzīgi Menorai, sinagogā deg lampa, "ner tamid". Sinagogas centrā ir paaugstinājums "bimah", uz kura tiek lasīta Tora. Tas atgādina altāri, uz kura tika veikta upurēšana. Un beidzot, lielākajos svētkos, priesteru pēcnācēji koeni, svētī draudzi, tāpat kā to darīja Saiešanas telts un vēlēk, Tempļa priesteri.