Sarkanais Mākonis

Sarkanais Mākonis; Maĥpíya Lúta;
Sarkanais Mākonis ap 1880. gadu.
Personīgā informācija
Dzimis	1822. gadā ; netālu no Platas upes, Nebraska
Miris	1910. gada 10. decembrī ; Painridžas Indiāņu Rezervāts (Wazi Aháŋhaŋ Oyáŋke), Dienviddakota
Tautība	lakotu cilts indiānis
Vecāki	Vientuļais Vīrs (tēvs); Iet Kur Domā (māte)
Dzīvesbiedre	Skrejošā Briedene
Bērni	Džeks Sarkanais Mākonis (dēls); Skrejošā Stirna (meita)

Sarkanais Mākonis (lakotu: Maȟpíya Lúta, dzimis 1822. gadā, miris 1910. gada 10. decembrī) bija ievērojams oglala lakotu virsaitis. Vislielāko atpazīstamību ieguva tā saucamajā Sarkanā Mākoņa karā (1866—1868), kura rezultātā indiāņi panāca Savienoto Valstu armijas izvešanu no Pauderas upes ielejas Montānas dienvidaustrumos un Vaiomingas ziemeļos un sev izdevīga līguma noslēgšanu Larami fortā.

Pēc Larami līguma amerikāņi Sarkano Mākoni dažkārt kļūdaini uzskatīja par visas lakotu cilts augstāko virsaiti. Taču lakoti sastāvēja no septiņām neatkarīgām grupām, katrā no kurām bija vairāki virsaiši. Sarkano Mākoni cienīja un respektēja kā izcilu karotāju un virsaiti. Tomēr tajā pašā laikā atzīt pār sevi kāda cita autoritatīvu varu bija pilnīgi sveši un nepieņemami siu tradicionālajam dzīvesveidam un mentalitātei.

Biogrāfija

Sarkanais Mākonis piedzima netālu no Platas upes tagadējā Nebraskas štatā.^[1] Viņa māte bija no oglala lakotu cilts, bet tēvs piederēja brulē lakotu grupai. Tā kā lakotiem bērni piederēja mātes klanam, par Sarkano Mākoni pēc viņa vecāku nāves ap 1825. gadu visas rūpes uzņēmās mātes brālis, ievērojamais oglalu virsaitis Vecā Virsaiša Dūmi (1774—1864). Jaunībā pirmo kara pieredzi Sarkanais Mākonis ieguva sadursmēs ar tradicionālajiem lakotu ienaidniekiem pauni un apsarokiem (jeb krou).

Sarkanā Mākoņa karš

Sarkanā Mākoņa karš bija bruņots konflikts starp ASV bruņotajiem spēkiem un lakotiem, šaijeniem un arapahiem no 1866. līdz 1868. gadam.

Pēc zelta atradņu atklāšanas 60. gados Montānas štatā caur lakotu zemēm devās pārceļotāju un zelta meklētāju karavānas. Lai nodrošinātos pret tā sauktajiem "naidīgajiem indiāņiem", 1865. gada vasarā ģenerālmajora Konora vadībā tika organizēta 2675 zaldātu liela soda ekspedīcija. Tā beidzās ar pilnīgu izgāšanos. Lakoti ieguva ne tikai karabīnes un citas kara trofejas, bet arī pārliecību par savām spējām padzīt no savas zemes "zilos mundierus". Sarkanais Mākonis teica: "Ja baltie cilvēki no jauna atnāks manā zemē, es viņus atkal sodīšu".

1865. gada pavasarī sarunas starp miera komisiju un indiāņiem beidzās bez rezultātiem. Sarkanais Mākonis apsūdzēja komisijas pārstāvjus melīgumā un ar lielāko karotāju daļu pameta sarunas. 1866. gada 14. jūnijā sarunu laikā, paužot siu lielākās daļas nostāju, viņš teica: "...un tagad mums grib atņemt mūsu pēdējos medību laukus, mūsu tautas pēdējo patvērumu. Mūsu sievas un bērni mirs badā. Bet es uzskatu, ka labāk mirt kaujas laukā, nevis no bada." Sadursmes pārauga karā. 1866. gada 21. decembrī lakoti, šaijeni un arapahi ievilināja lamatās majora Fetermana nodaļu. Tā saucamajā Fetermana slaktiņā jeb Simts kritušo kaujā, zaudējuši 14 kritušos, indiāņi iznīcināja visu 81 vīru lielo amerikāņu vienību.^[2] Pastāvīgie uzbrukumi karavānām un fortu apkārtnē piespieda amerikāņus pārtraukt ārkārtīgi dārgo karadarbību. 1868. gada 29. jūlijā karaspēks pameta Smita fortu, un nākamajā rītā Sarkanais Mākonis ieradās ar saviem līksmojošajiem karotājiem, kas to nodedzināja līdz pēdējai ēkai. Pēc aptuveni mēneša tika pamests Kērnija forts, un tam uguni pielaida šaijeni Mazā Vilka vadībā. Pēc dažām dienām pēdējais kareivis atstāja trešo - Reno fortu, un ceļš caur Paudera upes ieleju bija slēgts. 1868. gada rudenī Larami tika noslēgts miera līgums. Saskaņā ar to lakoti, šaijeni un arapahi saglabās savus medību apgabalus Paudera upes apkārtnē tik ilgi, kamēr pastāvēs bizonu bari.

Lielais Siu Karš (1876—1877)

1874. gada lakotu svētajos Melnajos Kalnos tika atrastas zelta atradnes. Zelta meklētāju ierašanos indiāņi uztvēra kā ielaušanos savā teritorijā un līguma pārkāpšanu. 1875. gada maijā siu delegācija Sarkanā Mākoņa, Plankumainās Astes un Vientuļā Raga vadībā devās uz Vašingtonu, lai pārliecinātu prezidentu Grantu ievērot līgumu un apturēt zelta meklētāju pieplūdumu. Valdības piedāvājumu izmaksāt ciltīm $25 000 kompensāciju un tās pārvietot uz Indiāņu Teritoriju lakoti noraidīja. Indiāņu delegācijas viedokli skaidri pauda brulē lakotu virsaitis Plankumainā Aste:

"...Es pārdomāju visu, ko man teica Lielais Tēvs (prezidents) un ierados šeit, lai sniegtu atbildi...Kad es biju šeit pirms tam, prezidents atdeva man manu zemi, un es iespraudu kārti labā vietā, un tur es vēlos arī palikt...Es cienīju līgumu (1886. gada Larami forta līgumu), taču to neievēroja baltie cilvēki, kas ieradās mūsu zemē. Jūs runājat par citu zemi, bet tā nav mana zeme...Es tur neesmu piedzimis...Ja tā ir tik laba zeme, jums vajadzētu baltos cilvēkus tur sūtīt un atstāt mūs vienus...."

Lai arī sarunas beidzās neveiksmīgi, Sarkanais Mākonis neiesaistījās lakotu karā 1876.—1877. gadā. To vadīja virsaiši Trakais Zirgs (Tĥašuŋke Witkó) un Sēdošais Bizons (Tĥatĥáŋka Íyotake). Vēlāk Sarkano Mākoni nereti apvainoja par piekāpšanos amerikāņiem. Taču jāņem vērā, ka viņš bija Vašingtonā un Ņujorkā, redzēja Savienoto Valstu varenību un spēja reāli novērtēt savas tautas iespējas tai pretoties.

Pēdējie dzīves gadi

Virsaitis pārcēlās uz Painridžas rezervātu (Pine Ridge Indian Reservation). 1884. gadā viņš kopā ar ģimeni un vēl pieciem virsaišiem tika kristīti.

1887. un 1889. gadā Sarkanais Mākonis vērsās pret turpmāku cilts zemju izpārdošanu. Viņš nomira 1909. gadā. Būdams sirmā vecumā, virsaitis teica: "Viņi (amerikāņi) mums daudz ko solīja, vairāk kā spēju atcerēties. Bet viņi turēja tikai vienu. Viņi apsolīja paņemt mūsu zemi...un viņi to paņēma."^[3]

Par lakotu virsaišiem tika izvēlēti arī Sarkanā Mākoņa pēcnācēji. Mūsdienās ceturtajā paaudzē tas ir 93 gadus vecais (2013) Olivers Sarkanais Mākonis.^[4]

Literatūra

Deivids Mērdoks. Ziemeļamerikas indiāņi. Rīga. Zvaigzne ABC (sērija "Redzeslokā"). 1997. ISBN 9984046206
Džons G. Neiharts. Runā Melnais Briedis. Rīga. Zvaigzne ABC. 2011. ISBN 978-9934-0-0941-9
Ди Браун. Схороните моё сердце у Вундед-ни. Москва. Прогресс. 1984
Юрий Котенко. Индейцы Великих Равнин. Москва. Техника-молодёжы. 1997
"Народ Красного Облака". Джордж Хайд, альманах "Первые Американцы". 2006
Стукалин Ю. На просторах прерий: Трубка мира и топор войны. Москва. "ЭНАС", 2009. ISBN 978-5-93196-937-4

Atsauces

↑ «Red Cloud». new perspectives of the west. Skatīts: 2012. gada 22. oktobris.
↑ Viola, Herman J. Trail to Wounded Knee: The Last Stand of the Plains Indians 1860-1890, Washington, D.C.: National Geographic Society, 2003
↑ «Native American Words - Tsa-la-gi-ti-aye-li». Spirit_cherokee.webs.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-04-20. Skatīts: 2013-04-20.
↑ «Sending Our Love to Chief Cloud | Sustainable Development, Sustainable Livelihoods». Treeswaterpeople.wordpress.com. 2012-03-26. Skatīts: 2013-04-20.

Ārējās saites

"Red Cloud", New Perspective on The West, PBS, 2001
Red Cloud - bronze sculpture
"Chief Red Cloud's Great-Great Grandson on Native American Issues", video interview by Democracy Now!

[1] «Red Cloud». new perspectives of the west. Skatīts: 2012. gada 22. oktobris.

[2] Viola, Herman J. Trail to Wounded Knee: The Last Stand of the Plains Indians 1860-1890, Washington, D.C.: National Geographic Society, 2003

[3] «Native American Words - Tsa-la-gi-ti-aye-li». Spirit_cherokee.webs.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-04-20. Skatīts: 2013-04-20.

[4] «Sending Our Love to Chief Cloud | Sustainable Development, Sustainable Livelihoods». Treeswaterpeople.wordpress.com. 2012-03-26. Skatīts: 2013-04-20.

[1]

[2]

[3]

[4]