Saulvedis Cimermanis (1929—2022) bija latviešu etnogrāfs, vēstures zinātņu doktors (1960), LZA Latvijas vēstures institūta profesors (1994).
Dzimis 1929. gada 3. jūlijā Bejas pagastā. Mācījās Bejas pamatskolā, tad Smiltenes vidusskolā. Pēc Otrā pasaules kara sāka studēt medicīnu, tad vēsturi Latvijas Universitātē, līdztekus neklātienes studijām strādādams gumijas fabrikā "Varonis".[1]
Vēlāk strādāja par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā (1951–1954), tad Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Etnogrāfijas un folkloras institūtā (1954–1955). Vēlāk bija LZA Latvijas vēstures institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks (1956–1971) un Etnogrāfijas nodaļas vadītājs (1971–1995).
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990. gadā Cimermanis ieguva doktora grādu vēsturē, 1992. gadā habilitētā vēstures doktora grādu. 1992. gadā viņu ievēlēja par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli, 1994. gadā par LZA Latvijas vēstures institūta profesoru. No 1992. līdz 2015. gadam viņš bija žurnāla “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” A daļas redaktors.
Miris 2022. gada 26. decembrī Rīgā.[2]
- Laukstrādnieku dzīves veids Kurzemē un Zemgalē 19. gs. otrajā pusē (1959),
- Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs (1964, 1978),
- Latviešu tautas dzīves pieminekļi: celtnes un to iekārta (1969),
- Zveja un zvejnieki Latvijā 19. gadsimtā (1998),
- Kultūrvēstures avoti un Latvijas ainava (2011),
- Tautas celtniecība Latvijas ainavā. Rīga: Zinātne, 2020. — 688 lpp.
