Pāriet uz saturu

Simeons Bekbulatovičs

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Semjons I Bekbulatovičs)
Simeons Bekbulatovičs
Симеóн Бекбулáтович
Cars Simeons
Pie varas 1575 - 1576
Kronēšana 1575
Priekšgājējs Ivans IV
Pēctecis Ivans IV
Dinastija Čingishana dzimta
Tēvs Bekbulats
Dzimis pēc 1540
Astrahaņā?
Miris 1616. gada 5. janvārī
Maskavā

Simeons Bekbulatovičs (krievu: Симеóн Бекбулáтович) jeb hans Sainbulats (krievu: Саин-Булат хан, tatāru: ساین بولاط, miris 1616. gadā) bija Krievijas cara Ivana IV vasalis, Kasimovas hans (1567—1573) no Čingishana dzimtas. Viens no Krievijas karaspēka pavēlniekiem Livonijas kara trešajā posmā (1571-1573). Uz neilgu laiku kronēts par Visas Krievzemes lielkņazu un caru (1575-1576), pēc tam Tveras lielkņazs (1576-1585).

Viņa kronēšana par visas Krievijas valdnieku historiogrāfijā tiek uzskatīta par iezīmi Krievijas tapšanai par Eirāzijas lielvalsti un Zelta Ordas politisko mantinieci.[1]

Cēlies no Čingishana dzimtas. Viņa vecvectēvs Šeihs Ahmats bija Dižās Ordas pēdējais hans (1491–1502), bet vectēvs Ismails bija Lielās Nogaju Ordas valdnieks (starp Volgu un Urāliem), kas 1554. gadā bija spiests sevi atzīt par Krievijas cara vasali. Viņa tēvs Bekbulats (miris ap 1566) kļuva par vienu no Ivana IV karavadoņiem, kas piedalījās 1563. gada karagājienā uz Smoļensku pret lietuviešiem.

Dzimis pēc 1540. gada hana Bekbulata (Бек-Булат) ģimenē, ap 1565. gadu minēts kā kā Astrahaņas hana dēls (царевич астраханский). Par militārajiem nopelniem Krievijas cars viņu iecēla par Kasimovas hanu (царь касимовский, 1567—1573), un kā cara Ivana IV vasalis viņš komandēja Krievijas armijas "lielo pulku" (galveno triecienvienību) Livonijas kara laikā (1571-1573). 1573. gadā krievi hana Sainbulata vadībā ieņēma Veisenšteinas (Paides) cietoksni, bet cieta zaudējumu zviedriem kaujā pie Lodes.[2]

1573. gadā hans Sainbulats pārgāja pareizticībā un pieņēma Simeona Bekbulatoviča vārdu. Tā paša gada vasarā viņš apprecējās ar Mstislavas kņaza Fjodora Ivanoviča meitu Anastasiju, kas bija Krievijas cara Ivana IV radiniece. Pēc Opričņinas režīma (1565–1572) atcelšanas 1575. gada rudenī Semjonu Bekbulatoviču kronēja par Visas Krievzemes lielkņazu. Viņam nodeva Zemstes pārvaldīšanu un iekšzemes likumu izdošanu, bet Ivans Vasiļjevičs savās zemēs lika sevi dēvēt par Maskavas, Pleskavas un Rostovas kņazu (князь Московский, Псковский и Ростовский) ar rezidenci Staricā (Старица). 1576. gada vasarā Ivans IV atkal atņēma caram Semeonam nodotās pilnvaras un pazemināja viņu par Tveras lielkņazu.

Boriss Godunovs pēc nākšanas pie varas baidījās, ka Simeons Bekbulatovičs var tikt atjaunots cara tronī, tādēļ atņēma viņam Tveras lielkņaza titulu un zemes valdījumus, pēc 1585. gada izsūtīja uz nomaļu vietu. Kad Maskavas bajāri Romanovi un Beļski nostājās pret caru Godunovu, viņi 1598. gada pavasarī vēlējās atjaunot Simeonu Krievijas cara tronī. Šajā laikā bijušais cars Simeons pēkšņi zaudēja redzi, iespējams, ka indēšanas vai acu izduršanas dēļ. Lai nodrošinātos pret viņa iespējamo nonākšanu pie varas, 1606. gada aprīlī Viltusdmitrijs I aklo Simeonu Bekbulatoviču iesvētīja par mūku Stefanu Belozerskas Kirila klosterī (Кирилло-Белозерский монастырь), bet cars Vasilijs IV Šuiskis viņu 1606. gada 29. maijā lika izsūtīt uz Solovecu salām. Pēc cara Šuiska nāves 1612. gada 25. jūlijā Simeonu apžēloja un ļāva atgriezties Kirila klosterī, pēc tam Maskavā.

Miris 1616. gada 5. janvārī Maskavā, apglabāts Semjona klosterī blakus sievai.

  • Ostrowski, Donald (2013). "Simeon Bekbulatovich's Remarkable Career as Tatar Khan, Grand Prince of Rus', and Monastic Elder". Russian History 39 (3): 269–299. doi:10.1163/18763316-03903001.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Priekštecis:
Joans IV
Visas Krievijas lielkņazs
1575.-1576.
Pēctecis:
Joans IV