Skaņuplate

Skaņuplate (saukta arī vinila plate jeb vienkārši plate) ir analogais skaņas nesējs, divpusējs, retāk vienpusējs disks, kas izveidots no sintētiskiem materiāliem (sākotnēji no šellakas), uz kura virsmas vai virsmām iespiesta nepārtraukta viļņaina iedobe jeb celiņš kā skaņas viļņu atveids. 19. gadsimta beigās un visu 20. gadsimtu skaņuplate bija svarīgākais audio nesējs. Skaņu plates galvenie plusi bija ērta masveida tiražēšanas iespēja ar karstās iespiešanas veidu, skaņuplates neietekmēja elektriskie un magnētiskie lauki. Negatīvās īpašības ir nenoturība pret temperatūras izmaiņām un nodilumu, kad pie biežas skaņuplates klausīšanās pasliktinās tās audio īpašības. Latvijas teritorijā pirmā vinila plate latviešu valodā izdota 1903. gadā.

Skaņuplates vēsture

Par pašu primitīvāko skaņuplates pirmsākumu var uzskatīt muzikālo lādīti, kur muzikālās melodijas ieraksta atskaņošanai tiek izmantots metāla disks, kurā ir izveidota dziļa spirālveida iedobe. Noteiktās vietās iedobē tika izveidoti punktveida padziļinājumi, kuru izvietojums ir atkarīgs no melodijas. Disku griež pulksteņa mehānisms, speciāla metāliska adata slīd pa iedobi un "nolasa" izvietoto punktu secību. Adata savienota ar membrānu, kura pie katras adatas iekrišanas punktveida padziļinājumā rada skaņu.

Pašreiz par senāko skaņuplati tiek uzskatīts skaņas ieraksts, kas tika izveidots 1860. gadā. Skaņu ierakstu pētniecības grupas "First Sounds" pētnieki to atrada 2008. gada 1. martā Parīzes arhīvā. Viņi spēja atskaņot šo tautasdziesmas skaņu ierakstu, kuru 1860. gadā bija izveidojis franču izgudrotājs Eduards Leons Skots de Martenvils ar "fonoautogrāfa" (tā to sauca 1860. gadā) palīdzību. Ierakstā skan 10 sekundes ilgs franču tautasdziesmas fragments. Fonoautogrāfs ieskrāpēja skaņu celiņus papīra lapā, kas apkvēpināta eļļas lampas dūmos.

Tomasa Edisona fonogrāfs, 1899. gads

1877. gadā franču zinātnieks Šarls Kro pirmo reizi zinātniski pamatoja skaņas ierakstu uz diska un tā atskaņošanas principus. Tā paša gada vidū jaunais amerikāņu izgudrotājs Tomass Edisons izgudroja un patentēja fonogrāfu, kurā skaņa tiek ierakstīta uz cilindriskas vārpstas, kas ietīta alumīnija folijā (vai papīra lentā, kas pārklāta ar vaska kārtu) ar adatas (griežņa) palīdzību, kas saistīts ar membrānu; adata iegravē folijas virsmā vītņveidīgu dažāda dziļuma iedobi. Šis fonogrāfs ar vaska vārpstu neguva plašu pielietojumu grūtās ierakstu kopēšanas funkcijas, ātrās vārpstu nodilšanas un sliktās atskaņošanas kvalitātes dēļ.

1887. gadā vācu inženieris Emīls Berliners piedāvāja izmantot diska formas ieraksta nesēju. Strādājot pie savas idejas, Berliners iesākumā uztaisīja un izmēģināja Šarla Kro pirms 20 gadiem izgudroto ierīci, izmantojot hroma plates vietā cinka plati. Emīls Berliners aizvietoja vārpstas ar diskiem (metāliskām matricām), no kurām varēja tiražēt kopijas. Ar to palīdzību presēja gramofonu plates. Viena matrica ļāva iespiest veselu tirāžu - ne mazāk par 500 platēm, kas ievērojami samazināja ražošanas izdevumus un produkcijas cenu. Atšķirībā no Edisona fonogrāfa, Berliners skaņas ierakstīšanai izveidoja speciālu iekārtu — rekorderu, bet ierakstu atskaņošanai izveidoja citu ierīci — gramofonu, kuru patentēja 1887. gada 26. septembrī. 20. gadsimtā membrāna tika aizvietota ar mikrofonu, kas pārvērta skaņas svārstības elektriskajās svārstībās.

1892. gadā tika izstrādāta galvaniskā tiražēšanas metode ar cinka diska pozitīvu, kā arī skaņuplašu presēšanas tehnoloģija no ebonīta ar tērauda preses matrici. Bet ebonīts bija dārgs izejmateriāls un drīzumā tika aizvietots ar kompozītmasu uz šellakas bāzes. Plates kļuva kvalitatīvākas un lētākas, tātad, pieejamākas, bet to galvenā nepilnība bija zema mehāniskā izturība — pēc stingrības tās līdzinājās stiklam. Šellakas skaņuplates ražoja līdz 20. gadsimta vidum, kamēr tās neaizvietoja ar vēl lētākām platēm no polivinilhlorīda jeb vinila.

Raksturīpašības

Pašu pirmo skaņuplašu diametrs bija 6,89 collas un tās tika sauktas par 7 collu vai 175 milimetru platēm. Šis senākais standarts parādījās jau 1890. gadu sākumā. Skaņuplates tika apzīmētas ar 7″, kur ″ ir diametra izmērs collās. Savas evolūcijas iesākumā skaņuplatēm bija liels griešanās ātrums un liels celiņa biezums, kas zīmīgi samazināja skanēšanas ilgumu — tikai 2 minūtes viena plates puse. Divpusējās skaņuplates parādījās 1903. gadā. Šajā pašā gadā parādījās pirmās 11,89 jeb 12 collu (12″) skaņuplates ar 300 milimetru diametru. Līdz 20. gadsimta 10. gadiem uz tām pārsvarā izlaida mūzikas klasiķu skaņdarbu fragmentus, jo uz plates varēja izvietot aptuveni 5 minūtes garus skaņdarbus.

Trešais no populārākajiem kļuva 10 collu (10") vai 250 milimetru izmērs, uz šīm skaņuplatēm varēja izvietot pusotru reizi vairāk materiālu, nekā standarta 7 collu skaņuplatēs. Šo skaņuplašu kalpošanas mūžs nebija ilgs, skaņas noņēmējs svēra vairāk nekā 100 gramus, bet tērauda adatas nācās mainīt pēc katras skaņuplates puses atskaņošanas.

20. gadsimta 20. gadu beigās notika pirmā skaņuplašu ierakstu pasaules revolūcija, kad skaņas ierakstīšanu caur ruporu aizvietoja ar elektroakustisko - mikrofonu. 30. gados jau ražoja skaņuplates ar vienu skaņdarbu uz vienas puses, bieži viena izpildītāja koncertieraksts tika pārdots vairākos skaņuplašu komplektos, pārsvarā kartona, retāk ādas iepakojumu kārbās. Kārbu ārējās līdzības ar foto albumiem dēļ tās sāka saukt par record albums jeb ierakstu albumiem.

Otrā revolūcija

Singls, kas ierakstīts skaņuplatē ar griešanās ātrumu 45 apgr/min

1948. gadā to laiku viens no vecākajiem skaņu ierakstu uzņēmumiem ASV "Columbia" pirmais izlaida tā saucamo ilgspēlējošo skaņuplati jeb Long Play (LP). Ilgspēlējošās skaņuplates izdošanu stimulēja konkurences cīņa ar magnētiskajiem audio nesējiem, kas tobrīd bija magnetofona lenšu spoles. Lai varētu konkurēt ar lenšu cenām un nezaudētu skaņas kvalitāti, tika izgudrots jauns materiāls — vinils. Ilgspēlējošās skaņuplates ir paredzētas elektroakustiskajai atskaņošanai ar elektrisko skaņuplašu atskaņotāju, elektrofonu, kā arī kompakto radiolu palīdzību. Šis izgudrojums ļāva nozīmīgi palielināt ierakstāmo frekvenču joslu no 50 līdz 16000 Hz, pilnībā saglabāt skaņas tembru, kā arī palielināt ieraksta dinamisko diapazonu līdz 50-57 dB, samazināt trokšņu līmeni, paaugstināt skanējuma kvalitāti. Elektrisko skaņas noņēmēju, kas darbojās ar pastiprinātāju, izgudrošana ļāva atvieglot adatu un veidot to daudz smalkāku, tādēļ samazinājās arī skaņuplates iedobes platums un diska griešanās ātrums.

Atkarībā no 45 apgr/min skaņuplates satura tiek izmantoti nosaukumi Single, Maxi-Single jeb Extended Play (EP).