Skrejvaboļu dzimta

Skrejvaboļu dzimta
	Carabus auratus
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Posmkāji (Arthropoda)
Klase	Kukaiņi (Insecta)
Apakšklase	Spārneņi (Pterygota)
Kārta	Vaboles (Coleoptera)
Apakškārta	Gaļēdāju vaboļu apakškārta (Adephaga)
Virsdzimta	Caraboidea
Dzimta	Skrejvaboļu dzimta (Carabidae)
Iedalījums
	apakšdzimta: Amblytelinae; apakšdzimta: Apotominae; apakšdzimta: Brachininae; apakšdzimta: Broscinae; apakšdzimta: Carabinae; apakšdzimta: Cicindelinae; apakšdzimta: Cicindinae; apakšdzimta: Elaphrinae; apakšdzimta: Harpalinae; apakšdzimta: Hiletinae; apakšdzimta: Loricerinae; apakšdzimta: Melaeninae; apakšdzimta: Migadopinae; apakšdzimta: Nebriinae; apakšdzimta: Nototylinae; apakšdzimta: Omophroninae; apakšdzimta: Paussinae; apakšdzimta: Promecognathinae; apakšdzimta: Psydrinae; apakšdzimta: Scaritinae; apakšdzimta: Siagoninae; apakšdzimta: Trechinae;
	Skrejvaboļu dzimta Vikikrātuvē

Skrejvaboļu dzimta (latīņu: Carabidae) ir adefāgo vaboļu (Adephaga) apakškārtas dzimta. Tās ir dažāda izmēra, krāsas un formas vaboles, kas sastopamas praktiski visās klimatiskajās zonās, izņemot mūžīgā sasaluma zonu. Daudzas sugas pārvietojas skrienot un nekad nelido. Pasaules faunā (pēc 1998. g. datiem) ir sastopamas 32 561 šīs dzimtas suga, kas apvienotas 1859 ģintīs. Ik gadu tiek atklātas daudzas zinātnei jaunas skrejvaboļu sugas, tāpēc kopējais sugu skaits palielinās. Latvijā ir sastopamas 327 sugas. Skrejvaboles ir viena no sugām daudzveidīgākajām un labāk izpētītākajām vaboļu kārtas dzimtām pasaulē. Latvijas skrejvaboļu standartkolekcija atrodas Daugavpils Universitātes Sistemātiskās bioloģijas institūtā, bagātīgas kolekcijas ir arī Latvijas Dabas muzejā un Latvijas Universitātē.

Pieaugušo īpatņu morfoloģija

Daudzas skrejvaboļu sugas ir ļoti līdzīgas un tāpēc to noteikšanā izmanto daudzas dažādas īpašības. Nosakot ņem vērā ķermeņa nokrāsu, formu, ārējo uzbūvi, virsmas veidu, izmērus, ģenitāliju uzbūvi.^[1]

Krāsojums

Krāsojums skrejvabolēm ir dažāda krāsā, taču vairāk tumšu toņu, bieži ar metālisku nokrāsu. Nereti melna vai tumša krāsa kombinēta ar zaigojošu atspulgu, kurš veidojas, pateicoties virsmas mikroskulptūrai no tievām paralēlām līnijām.^[1]

Ekoloģija

Skrejvaboles sastopamas visdažādākajos biotopos, sākot no tundras zonas ziemeļos un beidzot ar ekvatoriālajiem mūžzaļajiem lietus mežiem dienvidos. Daudzas sugas ir izmantojamas kā vides stāvokļa bioindikatori. Lielākā daļa sugu ir plēsēji, pārtiek no citiem kukaiņiem, dažādām to attīstības stadijām, tārpiem, gliemjiem u.c. Lielākās ģints Carabus sugas spēj nomedīt pat nelielas ķirzakas. Daudzas sugas ir fitofāgi vai miksofāgi. Ir sugas, kas dzīvo koku vainagos vai koku mizas spraugās, kur ložņā pa mizgraužu ejām un barojas ar to dažādām attīstības stadijām (piem. ģints Dromius), citas - saistītas ar skudru pūžņiem (piem., ģints Paussus (Latvijā nav sastopama)) vai dzīvo alās (piemēram, apakšdzimtas Trechinae sugas).

Aizsardzība

Aizsardzība Latvijā

2 skrejvaboļu sugas Latvijā ir īpaši aizsargājamas (LR Ministru Kabineta noteikumi Nr 396): zaļganais kokskrējējs (Calosoma inquisitor) un purvāju skrejvabole (Carabus menetriesi). 7 skrejvaboļu sugas ir iekļautas Latvijas Sarkanajā Grāmatā: zaļganais kokskrējējs (Calosoma inquisitor - 1. kategorija), purvāju skrejvabole (Carabus menetriesi - 2. kategorija), spožā skrejvabole (Carabus nitens - 2. kategorija), zeltpunktu skrejvabole (Carabus clathratus - 3. kategorija), velvētā skrejvabole (Carabus convexus - 3. kategorija), lielā skrejvabole (Carabus coriaceus - 3. kategorija), jūrmalas smilšvabole (Cicindela maritima - 3. kategorija).

Skatīt arī

Latvijā sastopamo skrejvaboļu sugu saraksts

Atsauces un piezīmes

↑ ^1,0 ^1,1 Определитель насекомых Дальнего Востока России. / под общ.ред. П. А. Лера. — Владивосток: «Дальнаука», 1989. — Т. 3. Жесткокрылые, или жуки. Ч. 1. — 572 с. — 3150 экз.

Šis ar bioloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[Ler1989-1] 1,0 ^1,1 Определитель насекомых Дальнего Востока России. / под общ.ред. П. А. Лера. — Владивосток: «Дальнаука», 1989. — Т. 3. Жесткокрылые, или жуки. Ч. 1. — 572 с. — 3150 экз.

[1]