Slāpekļa oksīdi

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Slāpekļa oksīdi ir slāpekļa un skābekļa binārie savienojumi. Ir pazīstami pieci "klasiskie" slāpekļa oksīdi (divi no tiem bez tam var eksistēt dimēru formā) un 3 ļoti nestabili "eksotiskie" slāpekļa oksīdi. Ekoloģijā ar terminu 'slāpekļa oksīdi' parasti saprot slāpekļa (II) oksīda NO un slāpekļa (IV) oksīda NO2 summu, ko mēdz apzīmēt ar NOx[1], atsevišķi izdalot dislāpekļa oksīdu N2O. Bioloģijā, runājot par slāpekļa oksīdu, ar to bieži saprot slāpekļa (II) oksīdu NO.

  • Dislāpekļa oksīds N2O. Bezkrāsaina gāze. Atšķiras no pārējiem slāpekļa oksīdiem ar stabilitāti un nekaitīgumu.
  • Slāpekļa (II) oksīds NO. Liela nozīme bioloģijā. Bezkrāsas gāze, kas gaisā ātri oksidējas līdz NO2. Veido nestabilu dimēru N2O2.
  • Slāpekļa (III) oksīds N2O3. Pastāv zemās temperatūrās kā zili kristāli vai tumši zils šķidrums. Reaģē ar ūdeni, rodoties slāpekļpaskābei.
  • Slāpekļa (IV) oksīds NO2. Brūna, ļoti indīga gāze. Viegli dimerizējas par bezkrāsainu vielu N2O4.
  • Slāpekļa (V) oksīds N2O5. Bezkrāsaini, nestabili kristāli. Reaģē ar ūdeni, rodoties slāpekļskābei.
  • Nitrozilazīds N4O jeb NON3. Dzeltenīgs šķidrums, kas pastāv tikai temperatūrās, zemākās par −50 °C. Sadalās par slāpekli un dislāpekļa oksīdu.
  • Nitrilazīds N4O2 jeb NO2N3. Pastāv tikai zemās temperatūrās, šķidrā CO2 izšķīdinātā veidā. Viegli sadalās par dislāpekļa oksīdu.
  • Trinitramīds N(NO2)3 jeb N4O6. Pirmo reizi iegūts 2010. gadā, pastāv tikai šķīdumos, cietās fāzes stabilitāte nav vēl zināma.


Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Vides zinātne, Māra Kļaviņa redakcijā. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2008, 153. lpp.