Slāpekļa oksīdi

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Slāpekļa oksīdi ir slāpekļa un skābekļa binārie savienojumi. Ir pazīstami pieci "klasiskie" slāpekļa oksīdi (divi no tiem bez tam var eksistēt dimēru formā) un 3 ļoti nestabili "eksotiskie" slāpekļa oksīdi. Ekoloģijā ar terminu 'slāpekļa oksīdi' parasti saprot slāpekļa (II) oksīda NO un slāpekļa (IV) oksīda NO2 summu, ko mēdz apzīmēt ar NOx[1], atsevišķi izdalot dislāpekļa oksīdu N2O. Bioloģijā, runājot par slāpekļa oksīdu, ar to bieži saprot slāpekļa (II) oksīdu NO.

  • Dislāpekļa oksīds N2O. Bezkrāsaina gāze. Atšķiras no pārējiem slāpekļa oksīdiem ar stabilitāti un nekaitīgumu.
  • Slāpekļa (II) oksīds NO. Liela nozīme bioloģijā. Bezkrāsas gāze, kas gaisā ātri oksidējas līdz NO2. Veido nestabilu dimēru N2O2.
  • Slāpekļa (III) oksīds N2O3. Pastāv zemās temperatūrās kā zili kristāli vai tumši zils šķidrums. Reaģē ar ūdeni, rodoties slāpekļpaskābei.
  • Slāpekļa (IV) oksīds NO2. Brūna, ļoti indīga gāze. Viegli dimerizējas par bezkrāsainu vielu N2O4.
  • Slāpekļa (V) oksīds N2O5. Bezkrāsaini, nestabili kristāli. Reaģē ar ūdeni, rodoties slāpekļskābei.
  • Nitrozilazīds N4O jeb NON3. Dzeltenīgs šķidrums, kas pastāv tikai temperatūrās, zemākās par −50 °C. Sadalās par slāpekli un dislāpekļa oksīdu.
  • Nitrilazīds N4O2 jeb NO2N3. Pastāv tikai zemās temperatūrās, šķidrā CO2 izšķīdinātā veidā. Viegli sadalās par dislāpekļa oksīdu.
  • Trinitramīds N(NO2)3 jeb N4O6. Pirmo reizi iegūts 2010. gadā, pastāv tikai šķīdumos, cietās fāzes stabilitāte nav vēl zināma.


Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Vides zinātne, Māra Kļaviņa redakcijā. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2008, 153. lpp.