Sociālais radošums

Sociālais radošums ir veids, kā cilvēki rada sociālo kārtību. Ikviena darbība un doma, kas saistīta ar citiem cilvēkiem, ir sociālais radošums, kura mērķis ir radīt drošu un stabilu sociālo pasauli, kurā dzīvojam.

Jēdziens sociālais radošums kļuva plašāk pazīstams un bieži lietots 1960. gados. Tajā laikā sociālais radošums bija kods-frāze, ko Londonas Ekonomikas un politisko zinātņu skolas(LSE) Antropoloģijas departamenta Arhivēts 2013. gada 26. aprīlī, Wayback Machine vietnē. pārstāvji izmantoja, lai paustu kritiku par uzskatu, ka sabiedrības spēks rodas pats no sevis; kā arī lai runātu par to, ka balanss starp individuālo un kolektīvo domāšanu ir jāmaina. Respektīvi, tika noliegts, ka sociālie modeļi – ideju, darbību un institūciju modeļi – kontrolē indivīdus. Lai gan tika kritizēts sistēmisms, netika mēģināts izzināti veidus, kā cilvēki rada sociālās lietas. Šī temata padziļinātai izpētei pievērsies britu antropologs Džons Deiviss (John Davis)

Deiviss aplūkojis vairākus jautājumus saistībā ar sociālo radošumu: kas ir sociālā radošuma rezultāts, kādi ir sociālā radošuma veidi, kas ir sociālā radošuma izejmateriāli, procesi?

Sociālā radošuma rezultāts

Cilvēki izmanto savu radošumu, lai vienotos par darbībām, kas ir pieļaujamas vai nav tolerējamas. Sabiedriskuma iznākums (outcome) ir vienošanās, konvencija, rutīna. Nepārkāpjot vienošanos, tiek radīti paredzami notikumi, izslēdzot atsevišķas neatbilstošas izvēles. Piemēram, pasniedzējs lekcijā nedzied un saturu nepasniedz kā prozas darbu, viņam ir drēbes mugurā, viņš nav alkohola reibumā. Kopāsavelkot – kad esam radoši, cenšamies radīt noteiktu kārtību, paredzamību un izslēgt vai samazināt izvēles iespējas.

Sabiedriskums aptver visas cilvēku aktivitātes – sākot no ēšanas līdz gulēšanai, materiālu labumu apmaiņai, lēmumu pieņemšanai par aizsardzību vai par kopīgo resursu sadali -, ko tiecamies īstenot atbilstoši sociāli pieņemtajām normām. Parādoties iespējām, cilvēki cenšas radīt konvencionālus veidus, kā izvēlēties starp tām un pieņemt lēmumu. Turklāt būtiski, ka radošā aktivitāte ir nepārtraukta.

Sociālā radošuma veidi

Vispārīgākais sociālā radošuma veids ir katra indivīda personīgā pārliecība un uzskati, uz ko balstoties, indivīds veido ikdienas dzīvi kā vecāks, bērns, sieva, pasniedzējs, students un citās lomās.

Ikviena darbība un doma, kas saistīta ar citiem cilvēkiem, ir sociālais radošums, kā mērķis ir radīt drošu un stabilu sociālo pasauli, kurā dzīvojam.

Sociālā radošuma izejmateriāli un procesi

Galvenais sociālā radošuma izejmateriāls ir tiešā un netiešā pieredze – no vienas puses indivīdu personīgās domas par to, kas noticis pagātnē, kad viņi darīja lietas, un no otras puses, viņu domas par to, kas notika ar citiem cilvēkiem.

Pagātnes jēdziens ir svarīgs, jo nākotnes plāni vienmēr ir saistīti ar cilvēku izpratni par to, kas noticis pagātnē. Vārda „pagātne” kontekstā svarīgi nošķirt divus vienlīdz svarīgus jēdzienus - „domas par pagātni” un „vēsture”, jo zināšanas un izpratne, ko ģenerē izglītoti speciālisti, ir atšķirīgi no populārās, ne-akadēmiskās pagātnes notikumu refleksijas. Viena no pagātnes domu formām ir mīts. Antropologi, kuri pētījuši mītus, parasti pretnostatīja jēdzienu „mīts” un „vēsture”, apgalvojot, ka viens iemieso patiesību, savukārt otrs ir tikai stāsti.

Cilvēku radošā iztēle nebalstās tikai pagātnē, bet arī zināšanās par citiem (Eiropā un citviet pasaulē) un kā viņi organizē savas dzīves, par ko informācija ir plaši pieejama. Tas ietekmējis līdzšinējās sociālās kārtības, piemēram, mēģinot Eiropas kultūrās iekļaut Austrumu, Amerikas pamatiedzīvotāju vai Āfrikas gudrības. Piemēram, Teozofijas kustības biedriem un ar to saistītajām organizācijām bija liela ietekme uz britu sociālo dzīvi 1920. un 30. gados., rietumu budistu loma Lielbritānijā vēl arvien ir nozīmīga, halucinogēno un citu iespējamo brīnumzālīšu lietotāji iedvesmojušies no tradicionālās Āfrikas dziedniecības.

Nozīmīga loma dažādās prakses izplatībā bijusi tieši antropologiem. Darbi, kas visvairāk ietekmējuši sociālās kārtības - Džeimsa Džordža Freizera (James George Frazer) „Zelta zars” („Golden Bough”), Zigismunda Freida (Sigmund Freud) darbs par zemapziņu, Broņislava Kaspera Maļinovska (Bronisław Kasper Malinowski) „Mežoņu seksuālā dzīve”(„Sexual Life of Savages”).

Sociālo organizāciju veido cilvēki, līdz ar to tā ir cilvēku iztēles un atjautības produkts, nevis dažu sistēmisku veidu organiskas izaugsmes rezultāts vai pašas sabiedrības spontāns produkts. Sociālais radošums ir daļa no cilvēku radošuma kā kopuma, līdz ar to var piemērot līdzīgus analīzes principus un procedūras kā mūzikas, amatniecības un deju radīšanā, kā arī māju un katedrāļu būvniecībā. Respektīvi – mēs visi esam savas sociālās dzīves autori, iesaistīti nepārtrauktā radošā aktivitātē.

Vērtējot sociālo kārtību, cilvēki izmanto modeļus, idealizētus tēlus, tieši vai netieši atvasinātus no pieredzes, paplašina tos vai rīkojas pilnīgi pretēji.

Ārējās saites

• Londonas Ekonomikas un politisko zinātņu skola
• Antropoloģijas departaments Arhivēts 2013. gada 26. aprīlī, Wayback Machine vietnē.