Zigmunds Freids

Zigmunds Freids Sigismund Freud Personīgā informācija Dzimis 1856. gada 6. maijā Freiberga Morāvijā, Morāvija, Austrijas impērija (tagad Čehija) Miris 1939. gada 23. septembrī (83 gadi) Londona, Anglija, Apvienotā Karaliste Pilsonība Austrija Tautība ebrejs Paraksts

Zinātniskā darbība Zinātne psihiatrija, neiroloģija Alma mater Vīnes Universitāte Sasniegumi, atklājumi psihoanalīzes pamatlicējs

Zigmunds Freids (vācu: Sigmund Freud, izrunā: /ˈziːkmʊnt ˈfʁɔʏ̯t/; dzimis 1856. gada 6. maijā, miris 1939. gada 23. septembrī), pilnajā vārdā Zigismunds Šlomo Freids (Sigismund Schlomo Freud), bija ebreju izcelsmes austriešu neirologs un psihiatrs, psihoanalīzes pamatlicējs.

Biogrāfija

Zigmunds Freids ir dzimis Freibergā Morāvijā 1856. gada 6. maijā vilnas tirgotāja Jākoba Freida (Jacob Freud) un Amālijas Natansonas (Amalia Nathansohn) ģimenē. Zigmunds bija vecākais no viņu astoņiem bērniem, lai gan tēvam bija vēl divi dēli no iepriekšējās laulības. 1859. gadā ģimene no Freibergas sākotnēji pārcēlās uz dzīvi Leipcigā, bet pēc tam uz Vīni.

Vīnē Zigmunds Freids 1865. gadā uzsāka mācības ģimnāzijā (Sperl Gymnasium), kur viņš apguva sengrieķu, latīņu, kā arī franču, spāņu un angļu valodu. 1873. gadā ar ļoti labām sekmēm Zigmunds Freids pabeidza skolu un iestājās Vīnes Universitātē. Sākotnēji studēja jurisprudenci, pēc tam filozofiju, bet beigās pievērsās medicīnai. Studiju laikā Zigmunds Freids iesaistījās studentu apvienībā, kurā sarakstījās ar Frīdrihu Nīči un tādējādi iepazinās ar viņa idejām un darbiem pirms to publicēšanas. 1879. gadā Freids tika iesaukts militārajā dienestā, kur pavadīja vienu gadu.

1881. gadā viņš aizstāvēja disertāciju medicīnā un sāka strādāt Vīnes slimnīcas smadzeņu izpētes laboratorijā. Vēlāk strādāja klīniskās psihiatrijas laboratorijā. No 1884. līdz 1887. gadam Zigmunds Freids pētīja kokaīnu, kas tajā laikā vēl bija neizpētīta viela. Viņš šo vielu ieteica izmantot lokālās anestēzijas vajadzībām. Viņš kokaīnu ne tikai izmēģināja uz sevi, bet arī ieteica lietot citiem.

1886. gadā Freids atstāja darbu slimnīcā un pievērsās privātpraksei, kas uzlaboja viņa finansiālo stāvokli. Tajā viņš izmantoja elektroterapiju, hipnozi un masāžas. Rezultātā tika izstrādāta psihoanalīzes metode. Freids par galveno cilvēka dzīves mērķi uzskatīja dzimumdziņu apmierināšanu. Tas tika uzskatīts par galveno iemeslu cilvēka emocionālajam sasprindzinājumam dzīvē, tai skaitā vardarbībai, agresijai un histērijai. Freids savas karjeras laikā ieviesa daudzus līdz tam brīdim nebijušus ārstēšanas paņēmienus, tai skaitā brīvās asociācijas metodi, dialoga veidošanu ar pacientu psihopatoloģijā un transferences lomu analīzes norisē. Sapņi pēc Freida domām bija avots, kur meklēt cilvēka neapzinātās vēlmes.

1886. gadā Freids apprecējās ar Martu Bernaju. Ģimenē piedzima seši bērni. Jaunākā meita Anna Freida (1895—1982) vēlāk sekoja tēva pēdās, kļuva par psihologu un attīstīja bērnu psihoanalīzes metodi.

1891. gadā Z. Freids publicēja darbu “Par afāziju izpratni” (Zur Auffassung der Aphasien) par valodas traucējumu (afāziju) neiroloģiskiem un psiholoģiskiem cēloņiem, kritizējot o reducēšanu uz lokalizāciju smadzenēs. Sadarbībā ar Jozefu Breieru tapa darbs “Par histērisku fenomenu psihisko mehānismu” (Über den psychischen Mechanismus hysterischer Phänomene, 1893), kas pārtapa pētījumā “Studijas par histēriju” (Studien über Hysterie, 1895), kurā pieminēta katartiskā ārstēšanas metode. Savukārt sadarbībā ar ārstu Vilhelmu Flīsu (Wilhelm Fließ) Freids izstrādāja tā saukto “Psiholoģijas uzmetumu” (Entwurf einer Psychologie, 1895), kurā iezīmējās topošā psihoanalīze.

Nozīmīgākās Zigmunta Freida teorētiskās nostādnes tika formulētas darbā "Sapņa interpretācija" (Die Traumdeutung, 1900), kam sekoja publikācija "Par ikdienas dzīves psihopatoloģiju" (Zur Psychopathologie des Alltagslebens, 1901), kurā relativēts normālā un patoloģiskā pretstats. 1902. gadā Freids izveidoja diskusiju grupu, kas vēlāk pārtapa par Vīnes psihoanalītisko biedrību. 1905. gadā tika publicēti darbi "Trīs apcerējumi par seksualitātes teoriju" un "Asprātība un tās attiecības ar bezapziņu", kuros skaidrota psihoseksuālā attīstība un dvēseles funkcionēšanas mehānismi. No 1907. gada Freida idejas sāka piesaistīt ārvalstu interesentus, un 1910. gadā tika nodibināta Starptautiskā psihoanalītiķu apvienība.

1909. gadā Freids lekciju tūrē apmeklēja Ziemeļameriku, sekmējot psihoanalīzes starptautisku izplatību. Institucionalizācijas gaitā notika vairākas domstarpības un šķelšanās kustībā (tajā skaitā ar Alfredu Ādleru un Karlu Gustavu Jungu). 1913. gadā tika publicēts darbs "Totēms un tabu", bet 1914. gadā – pirmā psihoanalīzes kustības vēsture. Turpmākajos gados Freids attīstīja metapsiholoģiju un publicēja virkni nozīmīgu darbu, tostarp "Sakarā ar narcisma ieviešanu" (Zur Einführung des Narzißmus, 1914), "Sēras un melanholija" (Trauer und Melancholie, 1917).

1920.–1930. gados viņš pievērsās dziņu teorijas pārskatīšanai un sociālpsiholoģiskiem jautājumiem. Šajā laikā psihoanalīze kļuva plaši pazīstama, bet arī institucionalizēta un daļēji medicinizēta. Freids iestājās pret šādām tendencēm, kas atspoguļojās darbos "Laju analīzes jautājums" (Die Frage der Laienanalyse, 1926), Galīgā un bezgalīgā analīze (Die endliche und die unendliche Analyse, 1937) u.c.

Dzīves nogalē Zigmunds Freids bija kļuvis slavens un turīgs vīrs. 1930. gadā viņam tika piešķirta Gētes balva, un viņš 12 reizes tika nominēts Nobela prēmijai medicīnā un literatūrā. Kad pie varas Austrijā 1938. gadā nāca nacisti, Freids devās trimdā uz Apvienotās Karalistes galvaspilsētu Londonu. Viņam bija vēzis un veiktas neskaitāmas medicīniskās operācijas. Neilgi pirms nāves Freids sarakstīja "Cilvēks Mozus un monoteistiskā reliģija" (Der Mann Moses und die monotheistische Religion, 1939). Freids izdarīja pašnāvību, lūdzot savam ārstējošajam ārstam ievadīt viņā morfiju, tādā veidā Freids palūdza izdarīt eitanāziju. Viņš nomira 1939. gada 23. septembrī.

Pazīstamākie darbi

• Studien über Hysterie, 1895
• Die Traumdeutung, 1899 [1900]
• Zur Psychopathologie des Alltagslebens, 1901
• Drei Abhandlungen zur Sexualtheorie, 1905
• Der Witz und seine Beziehung zum Unbewußten, 1905
• Totem und Tabu, 1913
• Zur Einführung des Narzißmus, 1914
• Jenseits des Lustprinzips, 1920
• Das Ich un das Es, 1923
• Die Zukunft einer Illusion, 1927
• Das Unbehagen in der Kultur, 1930
• Der Mann Moses und die monotheistische Religion, 1939
• Abriß der Psychoanalyse, 1940

Darbu tulkojumi latviešu valodā

• Totems un tabu. R.: Minerva (1995)
• Kādas ilūzijas nākotne. R.: Intelekts (1996)
• Psihoanalīzes nozīme un vēsture. Lielvārde: Lielvārds (1997)
• Ideju patents: Atziņas. R.: A. Mellupes SIA BO "Likteņstāsti" (1998)
• Bērnu sit. R.: Zvaigzne ABC (1998)
• Īgnums kultūrā. R.: Zvaigzne ABC (2000)
• Ievadlekcijas psihoanalīzē. R.: Zvaigzne ABC (2007)
• Seksuālā dzīve. R.: Zvaigzne ABC (2014)
• Sapņa interpretācija R: Zvaigzne ABC (2015)

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Zigmunds Freids.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Ebreju enciklopēdijas raksts (angliski)
• Filozofijas interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
• Herdera enciklopēdijas raksts (spāņu)
• Pirmā pasaules kara enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)