Spānijas "Neuzvaramā armāda"

Vikipēdijas lapa
Spānijas "Neuzvaramā armāda"
Daļa no Angļu—spāņu kara (1585-1604) un Astoņdesmit gadu kara
Datums1588. gada 21. jūlijs — 1588. gada augusts
Vieta50°10′00″N 4°15′42″W / 50.16667°N 4.26167°W / 50.16667; -4.26167Koordinātas: 50°10′00″N 4°15′42″W / 50.16667°N 4.26167°W / 50.16667; -4.26167
Iznākums Angļu-holandiešu uzvara
Karotāji
Flag of Anglija Anglija
Holandes republika
Spānijas impērija
Komandieri un līderi
Valsts karogs: Anglija Čārlzs Hovards
Frānsiss Dreiks
Džons Houkinss
Justinus van Nasavs
Spānijas impērija Alonso Peress de Guzmans
Huans Martiness de Rekalde
Spēks
34 karakuģi[1]
163 bruņoti tirdzniecības kuģi
30 "lidojošās laivas"
22 Portugāles un Kastīlijas galjoni
108 bruņoti tirdzniecības kuģi (ieskaitot 4 Neapoles kara galeasas)[2]
2431 lielgabali
7000 jūrnieki
17000 karavīri (90% spāņi, 10% portugāļi)
Zaudējumi
Gravelīnas kauja:
50-100 miruši
400 ievainoti
8 ugunskuģi nodedzināti[3]
No slimībām: 6000-8000 mirušie
Gravelīnas kauja:
vairāk kā 600 mirušie
800 ievainoti
397 sagūstīti
5 kuģi nogremdēti vai sagūstīti
Kopā: 35 kuģi zaudēti (10 nogrimuši)
20000 mirušie

Spānijas "Neuzvaramā armāda" (spāņu: Grande y Felicísima Armada — 'Lielā un visveiksmīgākā flote') bija Spānijas flote, kas 1588. gada maija beigās kuģoja no Lisabonas, un to komandēja Medinas Sidonijas hercogs, aristokrāts bez iepriekšējas pieredzes jūrniecībā, ko iecēlis Spānijas karalis Felipe II. Viņa pavēle ​​bija kuģot augšup pa Lamanšu, savienoties ar Parmas hercogu Flandrijā un pavadīt iebrukuma spēkus, kas izkāptu Anglijā un gāztu Elizabeti I. Tās mērķis bija atjaunot katolicismu Anglijā, izbeigt atbalstu Nīderlandes Republikai, un novērstu angļu un holandiešu privātpersonu uzbrukumus Spānijas interesēm Amerikā.

Spāņiem pretojās angļu flote, kas bāzējās Plimutā ar aptuveni 226 kuģiem.[4] Ātrāki un manevrētspējīgāki nekā lielākie spāņu galjoni, viņi spēja uzbrukt Armadai, kad tā kuģoja augšup pa Lamanšu. Vairāki padotie ieteica Medinai Sidonijai noenkuroties Solentas šaurumā un ieņemt Vaitas salu, taču viņš atteicās novirzīties no norādījumiem izveidot saikni ar Parmu. Lai gan Armada Kalē sasniedza lielākoties neskarta,[5] gaidot saziņu no Parmas, tai naktī uzbruka angļu ugunskuģi un tie bija spiesti izklīst.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Стенюи, Робер. Сокровища Непобедимой Армады = Stenuit, Robert. Les tresors de L'Armada. Paris, 1971 / Пер. с фр. М. Беленького; Послесл. Л. Скрягина; *Худож. В. И. Суриков. — М.: Мысль, 1979. — 168, [8] с. — 100 000 экз.
  • Штенцель, Альфред. Глава III. Эпоха Великой Армады // История войн на море. — М.: Изографус; ЭКСМО-Пресс, 2002. — Т. I. — 704 с. — (Военно-морская библиотека). — 5000 экз. — ISBN 5-94661-036-8.
  • Альтамира-и-Кревеа, Рафаэль. Политическая гегемония Испании и её упадок. Австрийский дом // История Испании / Сокр. пер. с исп. Е. А. Вадковской и О. М. *Гармсен. Под ред. С. Д. Сказкина и Я. М. Света. — М.: Издательство иностранной литературы, 1951. — Т. 2. — 359 с.
  • Kарцев Д. Побеждённая Непобедимая // Вокруг света : журнал. — 2008. — № 11 (2818). — С. 90—106. — ISSN 0321-0669.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Colin Martin, Geoffrey Parker, The Spanish Armada, Penguin Books, 1999, ISBN 1901341143, p. 40.
  2. Colin Martin, Geoffrey Parker,The Spanish Armada, Penguin Books, 1999, ISBN 1901341143, pp. 10, 13, 19, 26.
  3. John Knox Laughton,State Papers Relating to the Defeat of the Spanish Armada, Anno 1588, printed for the Navy Records Society, MDCCCXCV, Vol. II, pp. 8–9, Wynter to Walsyngham: indicates that the ships used as fire-ships were drawn from those at hand in the fleet and not hulks from Dover.
  4. "England, Spain and the Gran Armada, 1585-1604", M. J. Rodriguez-Salgado & Simon Adams, Barnes & Noble, 1991, p. 114
  5. "The Safeguard of the Sea, A Naval History of Britain, 660—1649", N. A. M. Rodgers, Penguin, 2004, pp. 263—269